Mongolija tuvplānā

"Redzi - cauri Serbijai, Bulgārijai, Rumānijai un Ukrainai apciemot draugus, tad uz Maskavu - un iekšā Transsibīrijas ekspresī!" mēs skaidrojam, ar pirkstu vilkdamas pa saņurcīto karti. Skaidrojam līdzīgi, kā to nācies darīt, jau iekāpjot pirmajā auto Rīgā. Skaidrot neapnīk, un liekas - jo vairāk citiem atstāstām savu ceļojuma plānu, jo lielāka kļūst iespējamība, ka tas patiešām īstenosies.Ceļā sastapto reakcija, uzzinot par mūsu nodomu, īpaši neatšķiras. Piemēram, Milans nekavējoties iesaucas: "Man šķita, ka esat normālas - tagad izrādās, ka esat trakas!" Jaunieši, pie kuriem mitināmies Novisadā, pajoko, ka esam sajaukušas debespuses, taču visbiežāk saņemam neizpratnes pilnu jautājumu: "Ko īsti esat pazaudējušas Mongolijā?" Liekas, ka tikai retajam ir kaut aptuvens priekšstats par to, kā mūslaikos dzīvo reiz varenās Čingishana impērijas pēcteči - vēl mazākam skaitam cilvēku liekas saprotams, kāpēc mums varētu šķist interesanti to uzzināt.Kad Rīgas dzelzceļa stacijā neilgi pirms ceļojuma rezervējam biļetes braucienam no Maskavas līdz Ulanbatorai, kasierei nākas šķirstīt kādu kladi un pārliecināties, ka šādu pirkumu vēl varam veikt. Pēdējoreiz to kāds bija darījis pirms diviem gadiem.Transsibīrijas ekspresis, kas austrumos Krieviju savieno ar Vladivostoku, bet dienvidos - ar Mongoliju un Ķīnu un kursē jau kopš 1916.gada, pats par sevi ir daudzu ceļotāju sapnis. Daudziem šis vairākas dienas ilgais brauciens saistās ar pasakainiem Sibīrijas skatiem, aiz loga mirdzošu Baikāla ezeru un kundzēm, kas stacijās tirgo karstus pīrādziņus, žāvētas zivis un pa kādam krieviskam apģērba gabalam. Tā visa, protams, netrūkst, taču, patiesību sakot, esam nedaudz vīlušās, jo savā ceļā līdz pat Ulanbatorai tomēr negūstam nekādus īpašus antropoloģiskus novērojumus - kupejās, kuras apdzīvo vien daži pasažieri, pretēji gaidītajam, nelīst šņabja upes, netrinkšķ ģitāras un patiesībā dienas aizrit visai rāmi. Nešauboties par to, ka brauciens Transsibīrijas ekspresī var būt arī patiešām aizraujošs, iespaidiem bagāts piedzīvojums, šoreiz pārliecināmies par to, ka tas var būt arī četras dienas ilgs grāmatu lasīšanas un pārlasīšanas un laiskošanās maratons - tāds, pēc kura ir itin patīkami beidzot izstaipīt muguru un ievilkt nāsīs Mongolijas gaisu...Par gaisu tomēr ātri vien vārdi jāņem atpakaļ - viena no pirmajām lietām, kas sagaida, sešos no rīta ierodoties Ulanbatorā, ir īpatnējā, manā pieredzē vēl nebijusī smaka. Acīmredzot tā ož pamatīgais piesārņojums, kas pamazām apņem Mongolijas galvaspilsētu, - tas pats piesārņojums, kas ziemās virs Ulanbatoras liekot pacelties pamatīgai smoga kārtai.Divas bērnu spēļlaukumā sēdošas un šprotmaizes ēdošas ārzemnieces ir gana bēdīgs skats, lai pie mums krievu valodā vērstos kāds, kā ātri vien konstatējam, ļoti ietekmīgs kungs, kura vārds līdz pat šai dienai atmiņā nav saglabājies (stipri šaubos, ka tas jebkad tika iegaumēts). Es viņu slepenībā iesaucu par Šefu, un pie tā tad arī paliksim. Uzreiz jābilst - uzticēšanās Šefa piedāvātajai sabiedrībai ir viena no daudzajām situācijām, kuras savā ceļā jārisina mazbudžeta ceļotājiem. Pieņemt vai atteikt vietējo piedāvātajai palīdzībai bieži vien ir intuīcijas jautājums, un šī ir reize, kurā izlemjam uzticēties. Trīs dienu ilga iepazīšanās ar to Ulanbatoras seju, kurā krāšņās biroja ēkās tiek slēgti valstiski svarīgi līgumi un ik dienas šofera pozīciju ieņem viens vai otrs Šefa draugs, sākotnēji netika ieplānota, taču tāpēc jau tā nekļūst mazāk interesanta. Šefs, kurš, lai arī būdams mūždien aizņemts, ir atvēlējis mums savas māsas dzīvokli un vadā līdzi savos braucienos, ir viens no tiem cilvēkiem, kuru stāstītajam negribas ticēt pat tad, kad tā apšaubīšanai nav īsta pamata. It kā ikdienišķi, taču ar neapšaubāmu dižošanās pieskaņu viņš stāsta arī par karā norautu, bet atpakaļ piestiķētu mazo rokas pirkstiņu; par glābšanos no degoša helikoptera; par to, kā Gobi tuksnesī dzīvību izglābis kādam no slāpēm mirstošam arābu šeiham, kurš pateicībā viņam ik pa laikam atsūta pa briljanta gabalam. Kad ciemos atnāk Šefa draugs, kurš it kā esot itin labās attiecībās ar pašu Tibetas garīgo līderi dalailamu, gribas lēkt kājās un lūgt kungiem pārtraukt visus fantastiskos izdomājumus. Šefa nekustīgais mazais pirkstiņš vienīgais liecina par to, ka stāstītajam, iespējams, ir arī pamats.Visu rakstu par ceļojumu uz Mongoliju lasiet žurnāla Sestdiena 6.novembra numurā!