Atšķirībā no netālās māsas Vīnes Budapešta nav uzpucēta un perfekta pilsēta. Daudzas no tās pērlēm noskrandušas un pārklājušās ar sociālisma kārtiņu, kas sedzas pāri tās impērijas ziedu laikiem. Šis kultūrslānis rada unikālo Budapeštas atmosfēru – mazliet melanholisku Austrumeiropas pelēcību uz majestātiskas metropoles fona.
Šī ir bijusī Austroungārijas impērijas metropole, kas XIX–XX gadsimta mijā uzplauka kā viens no Eiropas kultūras centriem. Vairākums monumentālo ēku projektētas un celtas tajā laikā – to vidū slavenais Ungārijas parlaments. Tā kā 1920. gadā Ungārija zaudēja divas trešdaļas no savas pirmskara teritorijas, pilsēta šķiet pārspīlēti pompoza pret tik nelielo valsti.
Iespaidīgāku vietu neatrast
Budapeštas iepazīšanu sāku ar Citadeles apskati vēlu vakarā. Tumsa un dūmaka šai vietai piestāv. Akropoli Gellērta kalna galā 1851. gadā uzcēla Hābsburgu dinastija, lai demonstrētu savu varu pār ungāru tautu. Iespaidīgāku vietu par šo neatrast – no Citadeles augstumiem paveras varens skats uz abām pilsētas daļām, arī Citadeli redz no visurienes.
Otrajā pasaules karā Citadeli par savu štābu izvēlējās nacisti, vēlāk šeit saimniekoja komunisti, kuri mantojumā atstājuši Brīvības statuju kalna galā. Sākumā statuju pulciņš šeit bija lielāks, taču daļa no tām aizvākta uz tūristiem domāto Memento parku, kur mājīgā komunisma šūniņā mīt gan Markss ar Engelsu, gan Ļeņins, gan abstrakti padomju ideoloģijas tēli. Šāds parks ir oriģināls veids, kā pastumt pagātnes varoņus malā, nesakaitinot citādi domājošos un neizraisot nepatīkamas diskusijas.
Kāds mans labs draugs – puisis no Nīderlandes, kurš jau gadu dzīvo Budapeštā, – pilsētā ir neglābjami iemīlējies un reklamē to pie katras izdevības. Nevar nepiekrist, ka dzīve Budapeštā ir izdevīga kaut vai tās ģeogrāfiskā novietojuma dēļ – dažu stundu brauciena attālumā atrodami tādi kontrasti kā sakārtotā Eiropa (Austrija), karstasinīgie Balkāni (Serbija), neizzinātā Ukraina, Slovākijas kalni un Horvātijas pludmales.
Paprikas 50 nokrāsas
Esmu neizpratnē, kad jau minētais draugs, kaismīgs ungāru virtuves cienītājs, mani mudina doties uz Makdonaldu pie Rietumu (Nyugati) stacijas. Ziņkāres vadīta, paklausu un iepazīstu Makdonaldu, kas atzīts par vienu no skaistākajiem pasaulē. Ātrās ēdināšanas restorāns izvietots iespaidīgajā, lai arī nedaudz nolaistajā stacijas ēkā, ko 1877. gadā uzcēlusi Gistava Eifeļa kompānija. Notiesāt burgeru pils cienīgā pieņemšanas zālē ar augstiem baroka griestiem – šis kontrasts vien ir ko vērts.
Krāsu un kontrastu netrūkst arī cakainajā centrāltirgus paviljonā. Tirgus vairāk orientēts uz tūristiem, taču cenas ir pieņemamas, un šeit var novērtēt "paprikas 50 nokrāsas" jeb neskaitāmus veidus, kā pagatavot un pasniegt ungāru tradicionālo paprikas pulveri.
Skaistais monstrs – tā var nosaukt 1904. gadā pabeigto Ungārijas parlamentu, kas šķiet neproporcionāli liels valsts mūsdienu izmēram. It kā nolasījusi manas domas, gide parlamenta ekskursijā paskaidro, ka šī esot trešā lielākā parlamenta ēka pasaulē pēc Bukarestes un Buenosairesas. Otrajā pasaules karā 300 bumbu sadragāja pusi no iespaidīgās ēkas, kurā esot 691 telpa. Par laimi, izdzīvoja burvīgās vitrāžas, kas tika rūpīgi noslēptas. Viena no iespaidīgākajām telpām ir karalisko dārgumu glabātava, kurā divi sargi modri uzrauga 1000 gadu vecu ungāru valdnieku kroni.
Blakus 268 metrus garajai parlamenta ēkai atrodas piemineklis, kas ir miniatūrs izmērā, taču gigantisks nozīmē. Kurpes pie Donavas piemin ebrejus, kuri Otrajā pasaules karā tika nošauti pie Donavas un kuru ķermeņi iekrita upē. Pirms nošaušanas upuriem tika pavēlēts novilkt apavus. Šis skats iemūžināts neskaitāmos bronzas kurpju pāros Donavas krastā; tas pierāda, cik ļoti spēj aizkustināt piemiņas vieta ar spēcīgu ideju.
Aiz miglas priekškara
Migla Budapeštā ir sāpīga parādība – it īpaši, ja tā nepāriet līdz pat manas aizbraukšanas dienai. Par pasaulslaveno skatu no Budas pils uz Peštu varētu rakstīt grāmatas, taču man nav lemts uzrakstīt pat teikumu, jo visu aizsedz biezum biezs miglas priekškars. Kaut kur aiz tā neredzams stāv majestātiskais parlaments, greznie tilti un rosīgā Peštas dzīve.
Cerībā, ka migla izklīdīs, uz dažām stundām pazūdu Budapeštas Vēstures muzejā. Interaktīvas instalācijas šim muzejam ir svešas. Šis ir viens no tiem muzejiem, kuros ir viegli apmaldīties, tāpēc ekskursiju sāku ar viduslaikiem, tad pāreju uz aizvēsturi, pēc tam uz XX gadsimtu un nobeidzu ar XIX gadsimta ziedu laikiem. Muzejā var izsekot līdzi Budas pils metamorfozēm – reiz tā bijusi viena no greznākajām karaļpilīm Eiropā. Pēc Otrā pasaules kara postījumiem tās bagātīgais interjers tika pārveidots komunistiem tīkamā askētismā, un tāds tas redzams vēl šodien.
Kad iznāku no muzeja, Pešta vēl arvien nav redzama. Vietējie saka – man nav paveicies, jo šāda migla uznākot apmēram piecas dienas gadā. Cenšos saglabāt pozitīvismu un dodos uz slaveno Zvejnieku bastionu. Arī šeit izslavētā skata nav, taču smailie, mazliet austrumnieciskie tornīši un iespaidīgā Māķāša (Mátyás) baznīca ir skaisti pat miglā. Baznīcas gaiši krāsainais un mājīgais interjers priecē acis un sirdi. Lai arī nelabprāt maksāju par baznīcu apmeklēšanu, Māķāša baznīcas apskate neapšaubāmi ir piecu eiro vērta. Šajā krāsu templī var pavadīt daudz laika, pētot unikālas interjera detaļas un baudot skatus no otrā stāva galerijas.
Spa konveijers
Ko darīt pirmdienas vakarā, ja esi vientuļš tūrists Budapeštā? Protams, doties uz spa! Izslavētajam Sēčēņas minerālūdens baseinu kompleksam ir īpaša burvība tieši aukstajā gadalaikā, kad karsto ūdeni var baudīt zem klajas debess. Greznajā iekšpagalmā senatnīgo statuju ielenkumā jūtos kā karaliska persona, turklāt nemaz nav vientuļi, jo visās pusēs mudž no spāņu tūristiem. Šeit jūs negaida klusa luksusa līmeņa relaksācija – viss atgādina spa konveijeru, pie kura satiekas tūristu ordas ar šahu spēlējošiem un pirtī sieru ēdošiem vietējiem. Spa apmeklējums ir daļa no Budapeštas iedzīvotāju ikdienas, un tas neizbrīna, ņemot vērā pilsētas atrašanos termālo avotu zonā.
Jaunāka, taču arī Budapeštu raksturojoša iezīme ir graustu bāri jeb ruin pubs. Šajos iestādījumos sev vietu atraduši mākslinieki, brīvdomātāji, nevalstisko organizāciju pārstāvji un tūristi. Slavenākais no šādiem bāriem ir Szimpla – Kaņepes Kultūras centra lielais brālis, kas izpleties pa vairākiem bāriem un skatuvēm. Noplukušās un pelēcīgās sienas izkrāso dažādas lampiņas un priekšmeti – otrādi apgriezta līgavas kleita pie griestiem, krēslā pārvērsta vanna, vesela telpa ar veciem TV ekrāniem, kas izdod dažādas skaņas, kad piespiež podziņas. Naktī Szimpla kļūst par Budapeštas ballīšu centru ar garu rindu pie ieejas.
Budapešta ir lieliska, jo vienā brīdī vari jūsmot par graustu šarmu, jau nākamajā – dzert sava mūža gardāko kapučīno kafejnīcā ar 10 metru augstiem, zeltītiem griestiem. Baudot kūciņu klavierkoncerta pavadībā grāmatu veikala Alexandra kafejnīcā, nav grūti iztēloties, ka atrodos kādas pils galmā.
Budapešta ir pilsēta divdabe ne tikai nosaukumā, bet arī būtībā. Te iederas gan stilīgi bohēmisti, gan tikko no padomju laikiem izkāpuši inženieri naģenēs. Trokšņainie bulvāri izmitina zeltītas Vīnes stila kafetērijas līdzās miniatūrām suņu frizētavām un bārddziņa saloniem. Šajā pilsētā var elpot varenas metropoles gaisu un justies kā mājās.