Kāpēc Baltijas lielākajā mūzikas festivālā Positivus līdz šim vēl nav uzstājusies Ņujorkas rokgrupa The Strokes, kas daudzviet atzīta par pagājušās desmitgades talantīgāko mūziķu apvienību? Kāds mūzikas un festivālu pazinējs izteica versiju, ka festivāla organizatoriem ik gadu esot paradums atpūsties Kanāriju salās un tur tā nauda, kuru varētu samaksāt honorārā The Strokes, arī paliek. Tas, protams, vēl jāpārbauda. Lidojums uz Tenerifi turp uz atpakaļ – sākot no 100 latiem. Tas ir lētākais piedāvājums, ja lidosiet ar Ryanair, turklāt ar pārsēšanos, taču pirmais solis uz agrāk šķietami neaizsniedzamajām Kanāriju salām ir sperts.
Tas ir populārs kūrorts, kurā spīdot saule un varot peldēties okeānā pat tad, kad Latvijā visi sūkstās, ka apkure par vāju, tāpēc māc bažas, ka viesnīcas izmaksas iztukšos visas finansiālās rezerves, taču arī tas nenotiek. Divvietīgs numuriņš Tenerifes ziemeļu pilsētā Puerto de la Krusa – turklāt nevis kaut kāds apšaubāms ūķis, bet tīrs un omulīgs, ar visām ērtībām un balkonu, piedevām vēl baseinu pagalmā – izmaksā divdesmit latu diennaktī. Varbūt tas tāpēc, ka viesnīca Hotel Don Candido ir diezgan stāvā kalnā, un lielai daļai Kanāriju salās sastopamo tūristu, galvenokārt pensijas vecuma vāciešu, tas varētu būt vērā ņemams attālums, kas pieveicams tikai ar taksometru, kaut no pilsētas centra vai pludmales līdz viesnīcai ir nieka 15 minūšu gājiens. Toties pēc tam atpakaļ no kalna lejā var burtiski traukties pa šaurajām ieliņām, tik jāuzmanās no auto, kas tur brauc ātri un gājēju pārejas ievēro aptuveni tikpat negribīgi kā Rīgā pirms gadiem desmit. Un tad neapstājoties cauri melno smilšu pludmalei pa taisno jūras viļņos, kas ir tik spēcīgi, ka izmet krastā un tūliņ pat atpakaļceļā ierauj jūrā iekšā.
Vācieši šļaksta un smeļ
It kā nebūtu šo dabīgo bezmaksas ūdens atrakciju, Tenerifē ir plaši izreklamēti un apmeklēti ūdens atrakciju parki (vispopulārākais – Siam Park), kur var ne vien mesties mākslīgajos viļņos, ja īstie šķiet par sāļu, bet arī šļūkt ar pūšļiem pa dažādiem ūdens ceļiem un caurulēm, ko jūra, protams, nepiedāvā. Tāpat kā ik uz stūra un katrā tūristu informācijas centrā tiek reklamēts zooloģiskā dārza un cirka apvienojums Loro Parque, kurā vaļi, papagaiļi un delfīni ne vien dzīvo savos būros vai baseinos, bet dresētāju vadībā rāda visādus trikus; ūdens atrakciju parku atvēruši tie paši vācieši, kas Tenerifē, šķiet, saimnieko vairāk par pašiem spāņiem. Izklaides kompleksiem pat ir kopīga reklāmas kampaņa – ja pērkat biļetes uz abiem kopā, tās ir lētākas. Turklāt, kad esi Loro parka vaļu šovā, kura neatņemama sastāvdaļa ir arēnas pirmajās rindās sēdošo apšļakstīšana, vaļa milzīgajai astei apzināti sakuļot ūdeni, uz ekrāna parādās reklāma: ja jums šī atrakcija ar samērcēšanu patīk, noteikti dodieties uz Siam Park, kurā jūs apšļakstīs vēl daudz, daudz vairāk.
Ja ir vēlme aizbēgt no šī visur uzglūnošā vāciešu biznesa un bez kāpšanas asfaltētos kalnos pilsētā izbaudīt neskarto dabu – pakāpelēt pa īstām klintīm vai Teides vulkāna takām, ceļā jādodas pēc iespējas agrāk no rīta, lai būtu laika rezerve. Citādi, dodoties ceļā individuāli, nevis organizētā grupā, neviens nebrīdinās, ka izvēlē tā taka būs gara un vienīgo autobusu var arī nokavēt un nāksies nakšņot uz aizas malas. Nākamajā dienā pēc šāda pamatīga kāpiena, kas sarežģītības ziņā oficiālos avotos novērtēts kā augsts, vispiemērotākā būs nevis staigāšana, bet zvilnēšana pludmalē, jo netrenētas kājas būs tik pārgurušas, ka ceļos locīsies uz otru pusi. Vismaz tā liksies, ja stundām ilgi pa stāvu akmeņainu nogāzi kāpts uz leju.
Astoņkājis pret sardīni
Okeāna krastā grūti turēties pretī vilinājumam nobaudīt uz vietas grilētas sardīnes ar visu galvu. Secinājums – no šīm par pieciem eiro nopirktajām sešām niecīgajām zivtiņām ko ēst tur ir piecas minūtes, turklāt mūsu pašu Latvijas reņģes, kas Rīgas Centrāltirgū nopērkamas par 30 santīmiem kilogramā, ir garšīgākas. Šī cenas un daudzuma samēra ziņā bija miljonāra viscienīgākā maltīte visā ceļojumā, kaut likās, ka uz ielas zivis cep un ēd parasti darbaļaudis un par pieciem eiro būs tāds zivju grozs, ko izēst nav iespējams.
Savukārt Tenerifes krogos un restorānos vērojama tradīcija rēķinam piešķirt ievērojamas atlaides. Protams, tikai tādā gadījumā, ja izlem tur palikt, lai kārtīgi pieēstos, nevis esi ieskrējis izdzert vienu espreso vai nožēlojama izmēra alus pudelīti (200 ml), lai tikai tiktu tualetē. Sākumā šo atlaižu iemesls ir nesaprotams, taču drīz kļūst skaidrs, ka viesmīlis gaida no klienta pilnu summu vismaz dzeramnaudā un vēl kaut ko pateicībā par šo atlaidi, laipno apkalpošanu un, protams, pats galvenais, – fantastisko paelju ar jūras veltēm un mājas vīnu vai sangriju. Ja tas notiks, dabūsi vēl kādu papildu dzērienu vai veselu pudeli uz galda, no kuras liet, cik vien tīk. Brīnumainā kārtā uz ielām tikpat kā nemana cilvēkus, kas piedzērušies.
Krogos diezgan reti redz saimniekojam vietējos – īstu spāņu krogu, kurā Kanāriju salu ēdienus negatavotu vācietis, itālis vai afrikānis, izdodas atrast tikai pēdējā vakarā, jo tas neatrodas tūristu iecienītākajās ielās, bet noslēpts patumšā vecu privātmāju masīvā, kurp nevienam tūristam neiesaka doties kājām, bet braukt ar taksi. Toties restorānā Casa Lala dabūjamas lētas (Ls 2), gardas, pamatīgas un sātīgas biezzupas, milzīgs šķīvis ar astoņkājiem (Ls 8), plus bonusā nāk iespēja ķert vietējo kolorītu ne mazāk kā kādā Maskačkas krodziņā Rīgā, bet pēc tam mājupceļā apmaldīties un atjēgties jau pie pilsētas robežas, kur mājas starp klintīm, kā tas Tenerifes pilsētās ierasts, iebūvētas aizvien retāk.
Mašīna aizā par biedu
Kāds savā pagalmā ir nozāģējis palmu. Un arī milzu kaktusu. Aptaustot jūtams, ka tas arī iekšpusē ir mīksts un drūpošs – nekāda koksne tur nesanāks, tāpat kā no palmas. Droši vien tāpēc Tenerifē nav koka māju – visas celtas vai vienkārši lipinātas kopā no cietākiem materiāliem, jo par akmeņu trūkumu nav jāsūdzas. Dažai sen celtai mājai durvis uzreiz izved uz ielas braucamās daļas, lai savulaik, nokāpjot no zirga, tiktu pa taisno mājā iekšā, bet tagad pie durvīm auto nenoparkosi – nākamais braucējs, no līkuma izgriezies, to tūliņ sasitīs. Vietējie gājēji arī brīdina, ja redz, ka iebraucējs nav gana uzmanīgs. Šaurajās un līkumainajās, tāpēc grūti pārskatāmajās ieliņās arī divriteņu vai motorolleru transports ir bīstams – piemiņas zīme ar svecītēm un ziediem pie kādas mājas sienas vēstī, ka šajā vietā pirms pāris gadiem divi ar šiem mazajiem un neaizsargātajiem braucamrīkiem nositušies.
Cik tur tā darba Latvijā uzbūvēt šoseju? Izcērt kokus, nolīdzini zemi un liec asfaltu, bet Kanāriju salās pirms tam vēl nākas skaldīt klintis, pēc tam nostiprināt atlikušās, lai tās neturpinātu drupt, sašķaidot pa kalnu ceļiem braucošos. Taču sasist mašīnas un sevi itin labi var arī bez krītošo akmeņu līdzdalības – dažs jau kļuvis par ātruma upuri – aizā redz guļam iekritušas dažas sadragātas mašīnas. Tās daudz labāk nekā ceļa zīmes kalpo par biedu citiem, lai brauc uzmanīgi un nesteidzas, – Spānijā līdz 1973. gadam vispār nav bijis ātruma ierobežojuma. Un nav brīnums – vietējie patiešām ir ļoti mierīgi atšķirībā no temperamentīgajiem itāļiem vai nervozajiem vāciešiem, kuriem nav saprotams, kā autobuss var atiet pusstundu par vēlu. Jāpiekrīt mūziķim Kasparam Bindemanim, kurš pēdējos gados ļoti iemīlējis Spāniju, jo darba tikumiņš tur netiekot tik ļoti godā celts kā Latvijā, kur savas iztikas nodrošināšanai jāstrādā no zvana līdz zvanam, – Tenerifē pat aptiekārs pulksten divos mierīgi aizver savu bodīti, lai ietu nosnausties vai iedzert vīnu. Ja kādam vajadzēs zāles, gan jau viņš un viņa kaites pagaidīs līdz sešiem, kad atkal būs vaļā. Neskaitāmo slimnīcu tūlītējie pakalpojumi gan tiek piedāvāti katrā tūristu kartē droši vien tā paša vecākā gadagājuma viesu lielā īpatsvara dēļ, jo, arī saglabājoties rocībai un tieksmei ceļot, jaunāks nekļūst neviens – pat visturīgākie vācu pensionāri ne.
Palma kā pāraudzis ananass
Vakarā viesnīcā joprojām birst pludmales smiltis. Ne tās baltās, kuras saskaņā ar latviešu teicienu sāk intensīvi birt uz vecumu, bet melnās, turklāt tādas parupjas. Reiz Francijā kļuva skaidrs, kāpēc franči vidējā mūža ilguma ziņā "ieliek" latviešiem – viņiem gluži vienkārši tās skuju takas, pa kurām aiziet mūžībā, sanāk garākas, jo priedes ir ar daudz garākām skujām. Nez ko, skatoties pēc latviešu folkloras, varētu nozīmēt melnās smiltis, kas birst? Tenerifē pavisam droši tas nozīmē, ka nākamajā dienā atkal varēs doties uz pludmali, pa ceļam vērojot mūžam ziedošo un zaļojošo pilsētu, kurā tik un tā kāds pamanās atvērt botāniskos dārzus, lai iekasētu par apmeklējumu naudu, kaut to pašu – dažāda lieluma un formu kaktusus, krāšņas puķes un palmas, no kurām daļa atgādina pāraugušus ananasus, – var vērot arī par velti ik uz soļa. Tāpat kā viesnīcas dārzā noplūkt no koka kādu apelsīnu vai banānu ķekaru, kaut, protams, var pēc tā visa iet uz veikalu un samaksāt vairāk nekā Latvijā, ja ir tāda vēlēšanās un nauda kabatu spiež.
Pēc nedēļas paradīzē, atstājot Tenerifi ar pārliecību, ka šeit noteikti jāatgriežas, jo no tās ne tuvu nav paņemts viss iespējamais, kļūst skaidrs, ka The Strokes neatbraukšanā uz Positivus noteikti nav vainojamas Kanāriju salas. Iemesls pavisam droši ir kas cits, jo šādu grupu honorāri nemēdz būt tikai pāris simtu latu.