Pēc definīcijas man vajadzētu būt gēteborgiešu ienaidniekam, jo visu mūžu, ar dažiem izņēmumiem, esmu dzīvojis Stokholmā. Gēteborgiešu acīs stokholmieši ir uzpūtīgi, nekam nederīgi snobi. Turpretim stokholmieši gēteborgiešus uzskata par nedaudz smieklīgiem lauķiem. Taču jau no agrīnas bērnības, no sava tēva – sirsnīgā liepājnieka Rūdolfa Kronberga – ļoti labi zinu, ko nozīmē būt valsts otrās lielākās pilsētas patriotam. Jo daudzējādā ziņā Gēteborga ir Zviedrijas Liepāja. Abas pilsētas, it īpaši starpkaru posmā, bija savas valsts "logs uz Rietumiem". Gan Gēteborgā, gan Liepājā atradās citu zemju konsulāti, bet ielās un krogos pamanāmi svešzemju jūrnieki. Gan no Liepājas, gan no Gēteborgas devās laineri un kravas kuģi uz Eiropas lielajām ostām, uz Ņujorku…
Gēteborgā nejūtos kā Zviedrijā. Te jūtos kā Eiropas kontinentā. Te piezemētais un neparedzamais iet roku rokā. Jo te ir Gēteborga.
Te rēderi, rūpnieki, rentneri, kuģu būvētāji, celtnieki, strādnieki, jūrnieki, zvejnieki, jā, arī dzejnieki. Tūristi, avantūristi, kontrabandisti. Jo te ir osta – Skandināvijas lielākā, 13 kilometru garumā. Kad Stokholma vēl savā karaliskajā mierā provinciāli snauda, Gēteborgā pūta rietumu vēji, bija jūtama pasaules elpa. Jau tad, kad vēl Zviedrija šķita tālu, tālu no Eiropas, pirms Eiropas Savienības Gēteborga bija savienota ar Eiropu – kuģu maršruti bija tie pavedieni, kas savienoja Gēteborgu ar pasauli.
Gēteborga, Stokholmas mazā māšele, mūžīgā cīņā par savu vietu valstī. Gēteborga ar saviem teātriem, rēvijām, operu, filharmoniju, mākslas muzeju un avangardiskām galerijām, lielo Lisebergas lunaparku, savu rokmūziku, džezu, savām zvaigznēm, arēnām, kur viesojas Rolingstoni, Springstīns, Dilans un citi, ar savām meses hallēm, kur nemitīgas izstādes, kur Ziemeļeiropas kalendāra gada lielākais kultūras pasākums – Gēteborgas grāmatu gadatirgus – ar 100 000 apmeklētāju, tiešraidēm radio, TV, kas pulcē rakstniekus no visas pasaules, kur vienu gadu (2008) Latvijai bija galvenā loma, tur lasīja savus darbus vairāk nekā 40 latviešu rakstnieku.
Gēteborga ir nedaudz mazāka par Rīgu, bet tomēr līdzīga tai ar tramvajiem un autobusiem, ar sirsnību, omulību, tiešumu, bez galvaspilsētas snobiskuma, bet ar veselīgu savas pilsētas patriotismu. Pazīstu rakstnieku Gunāru Hansonu, kas lepojas ar to, ka nekad nav pavadījis nakti Stokholmā, – ja darīšanas karalistes galvaspilsētā, brauc agri no rīta un tajā pašā vakarā mājās…
Gēteborgā ir īpašs, tūlīt atpazīstams zviedru valodas variants. Gēteborgā īpašs, tūlīt atpazīstams, vārdu spēlēm piesātināts zviedru humora variants – gēteborgieši par to sirsnīgi smejas, citi viņus sīkumaini apsmej. Te piemērs: vīrs pieiet pie taksometra un šoferim prasa: "Vai esi brīvs?" Šoferis: "Jā, esmu brīvs." Vīrs: "Vai, tas nu gan forši!"
Pilsētas galvenā artērija ir Avēnija (zviedriski Avenyn, oficiālais nosaukums Kungsportsavenyn), kas sākas pie kanāla tilta, kur tuvumā Lielais teātris (Stora Teatern), rēviju, operešu, mūziklu mājoklis, un dodas dienvidu virzienā uz Gēta laukumu, kuru ielenc dažas no pilsētas lielajām kultūras institūcijām: pilsētas bibliotēka, pilsētas teātris, mākslas muzejs, mākslas halle un koncertnams, bet pašā vidū Kārla Millesa lielā skulptūra, jūras dievs Poseidons. Avēnijā ir neskaitāmi veikali, krodziņi, ēstuves, Park Avenue Hotel bāriņš, kurš grāmatu gadatirgus laikā stāvgrūdām pilns kā Rīgā sestais tramvajs darbdienu beigās.
Ja esi Gēteborgā, ej staigāt gar upi, apskati ostu un lielos tiltus, bet ej arī gar pilsētas kanāliem, pie Rosenlundas kanāla ieej Zivju baznīcā (zviedriski Fiskekyrka), kas nav baznīca, lai gan pēc tādas izskatās, tur pārdod jūras veltes, un tur ir brīnišķīgs zivju restorāns.
Ja laiks ir labs un tev ir laiks, dodies ar kuģīti uz kādu no Gēteborgas arhipelāga klinšainajām salām, kur no šodienas tiksi pārcelts uz telpu, kas elpo tāpat kā pirms tūkstošiem gadu, neilgi pēc šļūdoņa atkāpšanās.
Salas. Pirmatnīgums. Lielās upes izteka jūrā. Apvārsnis. Pilsēta kā neierobežotu iespēju metafora. Brīvība.
Ceļošanas stāsti un praktiski padomi - www.diena.lv/dienacelo.