Dukurs, kurš pērn 11. reizi kļuva par Eiropas čempionu un arīdzan tika pie nu jau devītā Pasaules kausa, toties palika bez godalgas pasaules čempionātā, kur iepriekš triumfējis sešas reizes, nepārdzīvo, ka šoreiz nav iekļauts starp tradicionālās Latvijas gada sportista balvas finālistiem. "Ja tie, kuri virzīja nominantus, nav pamanījuši mani vai uzskata, ka panākumi šogad man nebija tik lieli, lai tā būtu. Manu garastāvokli un noskaņojumu tas nekādi neietekmēja. Galu galā sasniegtie rezultāti no tā nepazūd, un arī darba spars palicis līdzšinējais," stāsta skeletonists.
Zīmīgi, ka Martins PK posmā debitēja tieši pirms 20 gadiem, 2000. gada decembra sākumā. "Ir baigais laiks pavadīts šajā sportā, un tas rada divējādas sajūtas. Labi, jo jūtu savu izaugsmi, atceros mazos mērķus, kas izvirzīti un sasniegti, kā izdevies pārvarēt dažādas grūtības. Tas ir nepārtraukts process, kurā visu laiku jāķimerē kaut kas jauns, jāmeklē jaunas atziņas," norāda Martins, kura uzvaru skaits PK posmos pietuvojies 60 atzīmei.
"No otras puses, šis mans lauciņš ir tik specifisks, ka nevaru visu ieguldīto darbu paņemt un iedot tālāk, piemēram, saviem bērniem dzīves filozofijā vai citās lietās. Tas ir mazliet sāpīgs moments. Jā, varu iedrošināt vai pamācīt, kā mentāli sagatavoties atbildīgiem notikumiem, kā uzturēt sevi labā fiziskā formā, tomēr no tā, cik daudz laika pavadīts, strādājot pie tehniskām lietām, nu neko nevaru atdot. Tu sities, brīžiem tevi pļaukā, bet baigi lielās jēgas no tā dzīvē nav."
Runājot par motivāciju, 36 gadus vecais Dukurs SA atzīst, ka vasara ar katru gadu kļūst grūtāka. "Gan motivācijas ziņā, gan arī fiziskajā, jo jaunāks nepalieku. Mazliet švakāk atjaunojos pēc treniņiem. Šeit gan liels paldies Miham (trenerim Mihailam Arhipovam), kurš prot variēt ar treniņiem, ņemot vērā mūsu stāžu. Noteikti vairs netrenējāmies tā, kā to darījām pirms gadiem septiņiem. [...] Sezonas gaitā gan man ar motivāciju lielu problēmu nekad nav bijis. Man ir savs dzinulis. Vienmēr uzstādīts kāds konkrēts mērķis, konkrēts rezultāts."
Skeptiķiem, kuri norāda uz samērā nelielo popularitāti, konkurenci un ierobežotajām iespējām ar to nodarboties, Martinam ir ko teikt. "Varu piekrist, ka sporta veids nav starp populārākajiem pasaulē un tas noteikti nav tik demokrātisks. Šeit nepietiek nopirkt kedas un aiziet – strādā. Skaidrs, ka samērā tuvu mājām jābūt trasei, lai vispār ar to varētu nodarboties. Jābūt braucamajam, ekipējumam un visām pārējām lietām, kas kopā to veido par diezgan dārgu sporta veidu. Tomēr manī šādi argumenti īpašas emocijas neraisa. Man patīk šis sports, es ar to nodarbojos. Ja kāds uzskata, ka šeit ir viegli un viņš var labāk, lai nāk un pierāda! Es citiem sporta veidiem, domāju, netraucēju. Katram ir iespēja sevi pierādīt laukumā vai sacensībās sporta veidā, kuru viņš ir izvēlējies."
M. Dukurs, kura galvenais dzinulis turpināt karjeru vismaz līdz 2022. gadam ir vēl neiegūtais olimpiskais zelts, atklāj, ka zināmas iestrādes laikam pēc karjeras noslēguma ir veiktas. "Ir neliels biznesiņš. Cenšos jau laikus izveidot kādu ceļu, lai nav pēkšņi jāattopas un jāsāk viss no nulles. Tad gan būtu ļoti grūti. Vienmēr esmu skatījies, ko paralēli varu darīt. Tas norūda, turklāt kaut ko jaunu arī iemācos. Viena lieta, ka par tevi ir samaksāti rēķini, bet cita, ka jāsāk par tiem domāt pašam."
Visu plašo interviju ar Martinu Dukuru lasiet decembra Sporta Avīzes numurā!