Stabila vērtība pasaules pludmales volejbola elitē jau gadiem bijis kuldīdznieks Jānis Šmēdiņš, kurš šī gadsimta sākumā kopā ar brāli Tomu sevi spilgti šajā sporta veidā pieteica jaunatnes sacensībās, bet pēc sānsoļa klasiskajā volejbolā viņš smiltīs atgriezās kopā ar Mārtiņu Pļaviņu. Dueta virsotne bija bronzas godalgu izcīnīšana 2012. gada olimpiskajās spēlēs Londonā, bet nākamos sešus gadus Jānis kopā ar Aleksandru Samoilovu regulāri cīnās par augstākajām vietām Pasaules tūrē. Vasaras beigās Latvijas sporta sabiedrību pāršalca ziņa, ka tieši olimpiskās kvalifikācijas posma sākumā Šmēdiņš pēc kritiena no velosipēda treniņā smagi savainojis plecu. Ar Kreili tiekamies drīz pēc tam, kad viņš pielicis roku pludmales sporta centra Brazīlija jaunās ēkas būvniecības sākumam, tās pamatos iemūrējot kapsulu ar vēstījumu nākamajām paaudzēm.
Kāds būtu tavs vēstījums nākamajām pludmales volejbola paaudzēm?
Domāju, ka šobrīd mums ir diezgan iepriecinoša situācija. Šosezon divi Latvijas pāri bija pasaules labāko desmitniekā, un arī meitenēm parādījies perspektīvs duets, kas strauji kāpj uz augšu. Viss pamazām notiek pareizā virzienā. Gribas, protams, vairāk redzēt jaunos puišu konkurencē, bet arī jaunieši šosezon sasniedza labus panākumus un izcīnīja godalgas.
Vasarā treneris Genādijs Samoilovs gan izteicās drūmāk – ja drīzumā neatradīsim talantīgu garu spēlētāju, sporta veids pamazām pie mums izsīks...
Garus spēlētājus jau var atrast, bet sarežģīti ir atrast tādu, kurš ir gatavs pacietīgi strādāt. Visi jau pāris mēnešos grib gūt lielus panākumus, sākt uzvarēt. Atceros, kad mēs sākām, braukājām trīs četrus gadus, līdz beidzot sākām sasniegt augstus rezultātus pieaugušo konkurencē. Junioru līmenī panākumi bija, bet bija jāsper liels solis, lai to turpinātu pie pieaugušajiem. Nepieciešama pacietība. Šobrīd jaunajiem ir priekšrocība, jo viņiem jau ir iespēja trenēties kopā ar vieniem no labākajiem džekiem pasaulē. Tas palīdz straujāk attīstīties. Mums tādu iespēju nebija, junioru vecumā trenējāmies ar citiem junioriem savā starpā.
Ar katru paaudzi iespējas kļūst arvien lielākas? Kad ar pludmales volejbolu sāka nodarboties tavs tēvs un šobrīd arī treneris Andris Šmēdiņš, situācija bija vēl grūtāka?
Tā ir, bet viņi jau arī vairāk spēlēja prieka pēc, lai vasarā pēc klasiskā volejbola sezonas būtu ko darīt. Mums šobrīd tā jau ir pamatnodarbošanās visa gada garumā, kam mēs arī visu sevi atdodam. Ļoti ir mainījusies attieksme pret pludmales volejbolu.
Cik labi atceries savus pirmos soļus šajā sportā?
Mazliet miglaini, bet šo to jau atceros. Tēvs spēlēja, un mēs ar brāli arī piedalījāmies sacensībās. Sākām ar Kuldīgas rajonu, tad pieķērām Ventspili un visu Kurzemi. Piecpadsmit vai sešpadsmit gados ar Tomu jau startējām Latvijas čempionātā ar gana labiem panākumiem.
To, ka vēlies spēlēt pludmales volejbolu augstā līmenī, apzinājies jau tobrīd vai tikai pēc tam, kad no klasiskā volejbola atgriezies smiltīs?
Grūti pateikt. Tobrīd bija arī liela vēlme sevi apliecināt klasiskajā volejbolā, kur Latvijas līmenī jau biju izcīnījis godalgotas vietas, arī čempionu titulu un kausu. Gribējās pamēģināt augstākā līmenī. Trīs gadus nospēlēju Vācijā, kas bija labs rūdījums, jo astoņus deviņus mēnešus biju prom no mājām. Tie bija forši laiki, bet to apvienot ar pludmales volejbolu bija ļoti sarežģīti. Starp sezonām sanāca trīs brīvas dienas. Kad sākās kaut kādas traumas, bija jāizvēlas. Man pašam pludmalē patīk tāpēc, ka šeit vairāk nosaka paša sniegums. Klasiskā laukumā ir seši spēlētāji, un rezultāts ir atkarīgs no vairākiem cilvēkiem. Divatā šķiet mazliet vieglāk.
Pārskatot senākus materiālus, atradu, ka par spilgtāko panākumu pludmales volejbolā esi uzskatījis ar brāli izcīnīto Eiropas U-20 čempiona titulu. Tā ir joprojām vai arī nesenākie panākumi to pārspējuši?
Pirmie panākumi jau vairāk iespiežas atmiņā. Vēl spilgtāks bija pat U-18 čempionāts, kas man bija pirmais starptautiskais turnīrs. Toreiz Brno izcīnījām otro vietu, šķiet, 2003. gadā. Tas bija tik sen, ka precīzi vairs neatceros.
Tavs pārinieks Aleksandrs Samoilovs neslēpj, ka karjeras beigās labprāt uzspēlētu pārī ar jaunāko brāli Mihailu. Skaidrs, ka šobrīd prioritāte ir Tokijas olimpiskās spēles, bet pēc tām jūs ar brāli neesat apsvēruši vēl kādreiz pamēģināt spēlēt kopā augstākajā līmenī?
Es tik tālu uz priekšu neskatos. Eju pa solītim uz priekšu no gada uz gadu. Šobrīd mērķis ir ne tikai aizbraukt uz Tokiju, bet arī cīnīties tur par augstākajām vietām. Zinām, ka varam sagatavoties un labi nospēlēt svarīgākajās sacensībās. Ar Sašu to gadu no gada apliecinām Eiropas čempionātos, kur tikai vienu reizi esam palikuši bez godalgas. Pasaules čempionātos un olimpiādē līdz šim kaut kas pamaisīja. Gribētos to palabot, lai mēs varētu priecāties par labiem rezultātiem, nevis tikai par nokļūšanu tur.
Visu rakstu lasiet laikraksta Diena pirmdienas, 17. decembra, numurā! Ja turpmāk vēlaties Dienas publikācijas lasīt drukātā formātā, laikrakstu iespējams abonēt ŠEIT!