Silovs piedzīma 1950. gada 30. augustā Krāslavā.
Viņš bija sava laika labākais Latvijas sprinteris, piedaloties arī 1972. gada Minhenes un 1976. gada Monreālas olimpiskajās spēlēs.
Minhenē viņš PSRS izlases kvarteta sastāvā izcīnīja sudraba medaļu 4x100 metru stafetē. Pirms Olimpiādes viņš bija rezervista statusā, taču pēc tam, kad viens no komandas biedriem guva traumu, tika pie iespējas startēt, izcīnot medaļu. Savukārt Monreālā Silovs startēja ne tikai stafetē, kur ieguva bronzu, bet arī 100 metru sprintā, kur gan netika tālāk par priekšsacīkstēm.
Tāpat viņš trīs reizes kļuva par vispasaules Universiādes čempionu, vienu titulu izcīnot 100 metros, bet vēl divus stafetē. Silovs karjeras laikā 13 reizes kļuva par Latvijas PSR čempionu un 11 reizes laboja Latvijas rekordus. Tāpat viņš savulaik bija Eiropas rekordista godā 60 metru distancē.