Dzīve Monako gan neapstājas – laikā, kamēr trasē nedodas sacīkšu mašīnas, tā tiek atvērta publiskajam un sabiedriskajam transportam. Tāpēc skats, ka tik labi TV ekrānos iepazītajos trases līkumos redzi pieturā apstājamies satiksmes autobusu, šķiet nedaudz nereāls.
Monako apmeklēju jau trešo reizi, taču atkal ar lielu nepacietību gaidīju to mirkli, kad trešdienas rītā iznākšu no Monako vilciena stacijas pazemes tuneļiem Sainte Devote līkumā un ieraudzīšu sauli apspīdam smalkās jahtas Herkulesa vārdā nosauktajā ostā Montekarlo.
Ja lielākajā daļā F1 posmos parastam skatītājam pastaiga pa trasi Grand Prix nedēļas nogales laikā nav iespējama, tad šeit jau pusstundu pēc formulu iebraukšanas boksos ik vakaru ir iespēja veikt 3337 metru svētceļojumu Monako ielās. Turklāt, neskatoties uz trases attīstību un pilnveidošanu (FIA drošības standarti ir aizsniegušies arī līdz Monako), vairāki trases līkumi ir palikuši nemainīgi kopš 1929.gada, kas pirmo reizi šeit notika Monako GP posms.
Lai arī šis ir īpašs posms F1 komandām un pilotiem, tā ir vēl viena sacīkste, kur par uzvaru tiek piešķirti kārtējie 25 punkti, taču apstākļi Monako ir krietni sarežģītāki. Pilotiem būs jārēķinās ar pamatīgu šaurību trasē, un pašas bīstamākās vietas ir Tabac un Louis Chiron līkumi, kur ar ātrumu virs 200 km/h tiek braukts tikai pāris cm no trases barjerām.
Visu rakstu lasiet ceturtdienas laikrakstā Diena!