Ikdienā Ieva Millere strādā ģimenes uzņēmumā, kopā ar māti saimniekojot restorānā Rundāles pilī, bet brīvdienās viņa uzturēja citu ģimenes tradīciju – braukšanu ar ātrumlaivām. Aizraujošajā un bīstamajā sporta veidā aizkraukliete šovasar kļuva par Eiropas čempionu FR1000 klasē. No valodiskā aspekta gan pareizāk būtu dēvēt viņu par čempioni, bet šis ir sporta veids, kurā viņa sacenšas arī ar vīriešiem, tāpēc čempiona tituls ir vairāk atbilstošs. Ceļš pretī panākumam sākumā bija tēva Lotāra Millera kaisītām rozēm pilns, bet šovasar Ieva iepazina arī ērkšķus. Īstus un pamatīgus.
Aizvadītā jums bija baiga vasara. Vispirms sacīkstēs gāja bojā jūsu tēvs, desmit dienu vēlāk aizsaulē devās viņa tēvs Jānis. Kā to visu atceraties?
Ziema pagāja, visai komandai gatavojoties sacensībām. Bija lieli plāni. Viss tika veltīts tam, lai tēvs kāptu uz goda pjedestāla augstākā pakāpiena. Sezona arī iesākās labi. Sezonas pirmajās sacensībās Kauņā tētis ieguva pirmo vietu. Jūnijs bija saspringts – katru nedēļas nogali bija sacensības. Pēc Kauņas devāmies uz nelaimīgo trasi Vācijā. Viss bija kārtībā, tehnika bija sagatavota teicami, un arī sportiski bijām ļoti stipri. Kvalifikācijā viss bija kārtībā – tētis bija pirmais, es tieši aiz viņa – otrā. Pirmais brauciens diemžēl izvērtās neveiksmīgi – avārija, kurā tētis gāja bojā. Mēs braucām sānu pie sāna, es visu to redzēju. Vienkārši tas nav (rūgti iesmejas). Un droši vien nekad arī nebūs. Vēl jāiemācās ar to sadzīvot. Tajā brīdī likās, ka visa mana dzīve ir apstājusies, ka negribu neko, kas būtu saistīts ar ātrumlaivām. Bet, kā zināt, sezonu turpināju. Nolēmu, ka nevar tā vienkārši padoties. Tētis un opaps šim sporta veidam visu savu dzīvi veltīja. It kā tas bija hobijs, bet viņi to darīja katru dienu. Tā bija viņu dzīve.
Turpinājāt braukt arī pienākuma pēc?
Tā vis gluži es neteiktu, jo tomēr no dzimšanas esmu tajā visā iekšā. Opaps sāka nodarboties ar ūdens motosportu 13 gadu vecumā, un mans tēvs arī sāka tādā pašā vecumā. Man sanāca sportistes karjeru sākt samērā vēlu. Šī man bija tikai ceturtā sezona. Bet visu laiku biju iekšā sporta veida virpulī. Man ļoti patīk šis sports. Jā, daļēji tā bija arī pienākuma izjūta, bet vairāk negribējās nogriezt kā ar nazi visu iepriekšējo gadu darbu.
Divu galveno padomdevēju vairs nav. Vai viņi paguva visu informāciju nodot?
Nē, jo es, redziet, esmu meitene. Braucot uz sacensībām, neiedziļinājos visos tehniskos sīkumos, jo to visu darīja tētis, viņš zināja visu no A līdz Z. Man, protams, bija lielas bažas par to, kā turpināt, jo lielu daļu no tā visa es nesaprotu.
Visu interviju lasiet laikraksta Diena pirmdienas, 8. oktobra, numurā! Ja turpmāk vēlaties Dienas publikācijas lasīt drukātā formātā, laikrakstu iespējams abonēt ŠEIT!