gadā dzimušajiem futbolistiem - pār puišiem, kuri futbolā sāka trenēties tajā laikā, kad Latvijas izlases aizsardzības šefs sekmēja sarkanbaltsarkano panākumus Eiropas čempionāta finālturnīrā 2004. gadā.
Kādi ir mūsu jaunie futbolisti kopumā salīdzinājumā ar citu valstu futbola talantiem?
Dažādi. Es jau saku, ka tagad jauniešu futbolā veidojas laba tendence, tiek veidotas dažādas jauniešu futbola attīstības programmas, talantu fabrikas, akadēmijas... Manuprāt, jauniešu futbolā tagad ir lielāka perspektīva nekā pieaugušo futbolā. Pēdējais mums ir acīmredzamā krīzē, savukārt jauniešu futbolam, manuprāt, vajadzētu attīstīties, jo akcenti ir pareizi. Vienīgais, spēkā paliek problēma par pāreju no jauniešu futbola uz pieaugušo futbolu. Ir jāceļ virslīgas līmenis, lai futbolistiem būtu kur tiekties, kur spēlēt, lai tas būtu prestiži un cienīgā līmenī.
Šonedēļ gatavosit ļoti interesantu komandu - U-16 izlasi, kuras futbolistiem bija seši gadi Latvijai sekmīgajā Euro 2004 laikā. Toreiz droši vien uz futbolu gāja daudz vairāk bērnu. Vai tas ir ietekmējis tā vecuma izlases kvalitāti?
Man tā grūti pateikt, neesmu sekojis attīstības tendencei vairāku gadu garumā. Domāju, mums tas vairāk saistīts ar ko citu. Mums ir periodi, kad dzimstība ir labāka zēniem, ir - kad meitenēm, un tas ietekmē topošo futbolistu skaitu. Vai tas bija saistīts ar mūsu iekļūšanu Eiropas čempionātā? Ja tā bija, tad labi (smejas).
Ja paskatāmies uz Latvijas futbola spožākajām zvaigznēm, tās virslīgā debitē jau ļoti agrā vecumā, bet tagadējo U-17 un U-18 izlašu dalībnieki praktiski nespēlē virslīgā, par spīti čempionāta zemajam līmenim. Vai no viņiem vēl var kas sanākt?
(Domā.) Kā lai saka?! Virslīgas līmenis pirms desmit gadiem bija pavisam cits. Tolaik 17 vai 18 gadu vecam puisim iekļauties virslīgas komandas sastāvā... bija ļoti sarežģīti, jo bija liela konkurence, spēcīgi leģionāri, čempionāts bija pietiekami spēcīgs. Bet tagad tā tendence krasi mainās. Tagad jau samērā daudz jauniešu izlases spēlētāju spēlē virslīgā. Pēdējos gadus divus virslīga strauji atjauninās. Dublieros un 1. līgā spēlē daudz jauno, pat 15 gadīgu. Viņiem tā ir laba perspektīva organiski pāriet no jauniešu uz pieaugušo futbolu. Kā tas ietekmē mūsu čempionātu kopumā? Tur ir problēmas. Virslīgas komandā jau jābūt kaut kādam zināmam meistarības līmenim, lai mūsu klubi gūtu kaut kādus panākumus Eiropā un mēģinātu pat kaut ko uzvarēt.
Virslīgā ir daudz jauno, gandrīz tikpat cik veco. Bet vidējā vecumā, kam vajadzētu būt labākajos gados, ir samērā maz. Kur paliek vidusslānis?
Tā viennozīmīgi nevar pateikt. Pirmkārt, vienubrīd sākās tendence, ka mūsu futbolisti sāka braukt prom. Uz Krievijas čempionātu, Kipru... vienalga, kur. Otrs aspekts - pārejas problēma. Kā motivēt jaunieti palikt futbolā? Viņš trenējas kādā klubā vienu divus gadus, dublieru līmeni jau pāraudzis, bet pirmajā komandā viņu neaicina. Ko lai viņš dara? Ja esi konkurētspējīgs, vari mēģināt aizbraukt kaut kur citur. Ja ne, tad vai nu jābeidz, vai jāstudē, jāstrādā? Ja to izvēlas, futbols paliek amatieru līmenī, varbūt tiek spēlēts futzāls. Droši vien šajos slāņos mums arī pazūd futbolisti.
Viena no galvenajām Virslīgas līmeņa krišanās problēmām saistīta ar negodīgajām spēlēm. Kad pats pirmo reizi uzzinājāt par šādu samērā jaunu parādību?
Tik precīzi nepateikšu, kad pirmo reizi par ko tādu dzirdēju. Taču fakts ir un paliek fakts - tā ir nopietna problēma futbolā, un tā var arī pazudināt sportu kā tādu, ja reiz mēs sākam domāt naudas, nevis sporta kategorijā. Es tā saprotu, ka ar to arī UEFA diezgan nopietni cīnās, taču baidos, ka tā ir tāda nopietna sēnīte, ko izārstēt nav nemaz tik viegli. Nepieciešamas reālas darbības, stingri likumi, kas bargi soda cilvēkus, kas ar to nodarbojas. Citādi mēs ar to netiksim galā vairs nekad.
Visu Iļjas Poļakova interviju ar futbola speciālistu Igoru Stepanovu lasiet pirmdienas, 21.jūlija, laikrakstā Diena!