Latvijas Futbola federācijas (LFF ) saruna ar psiholoģi Luīzi notiek siltā septembra dienā pie Māras dīķa. Todien viņai jāstrādā turpat blakus esošajā centrā "Dardedze", kas iestājas par drošu bērnību katram bērnam. Turpat netālu ir arī Jāņa Skredeļa futbola stadions, kurā viņa sāka savas futbolistes gaitas pirms nedaudz vairāk kā desmit gadiem, tā ka šī apkārtne viņai ir pazīstama un tuva. Citās dienās viņa nodarbināta Bērnu aizsardzības centra nodaļā "Bērna māja", taču futbola sabiedrībā viņa pazīstama kā aktīva futboliste.
Sieviešu futbolā Latvijā ir ļoti daudz dažādu profesiju pārstāves, bet praktizējošu psiholoģu nav daudz. Pastāsti, kā tu no visiem iespējamajiem ceļiem dzīvē nonāci tieši pie psiholoģijas!
Tā nebija mana pirmā ideja. Kad prātoju, kas man patīk, vienmēr zināju, ka tas ir kaut kā saistīts ar cilvēkiem. Bija visādas dzīves situācijas, kurās es vēlējos saprast, ko tas cilvēks īsti domā, kāpēc viņš tā dara. Vienmēr esmu izjutusi pastiprinātu empātiju, bieži domāju par to, kā es varētu palīdzēt cilvēkiem. Tā viss kopā salikās, un es sapratu, ka tā varētu būs psiholoģija.
Pēc tam man bija liela iekšējā cīņa, jo apkārt daudzi draugi teica, ka ar to nevarēšu nopelnīt un kas tā vispār par izvēli (smaida). Taču, jā, tādu izvēli esmu veikusi, un ne vienu mirkli neesmu to nožēlojusi.
Tātad tu nepakļaujies sociālam spiedienam?
Es bišķīt pakļāvos gan, jo divas nedēļas es pamācījos kaut ko citu (smejas). Man nav tāds viens noteikts arguments, kāpēc tieši psiholoģija, bet kopumā tas likās man saistoši.
Tavs darbs vairāk saistīts ar individuālu, nevis kolektīvu darbu? Šķiet, esmu dzirdējis kaut ko par grupu psiholoģiju…
Tas iedalījums ir drusciņ citāds. Ir klīniskie psihologi, skolu psihologi un ir arī organizāciju psihologi, kuri strādā arī ar komandām. Es esmu klīniskais psihologs, tā ka man darbs ir vairāk vai mazāk viens pret vienu ar klientu.
"Klīniskais psihologs" izklausās pēc kaut kā baisa…
Tas nav tik klīniski, kā izklausās. Protams, ir klienti, kam ir diagnosticēti dažādi mentālās veselības traucējumi, un tad strādājam ar tiem, bet kopumā darbs ir saistīts ar cilvēka emocionālajām un uzvedības grūtībām, lai tās mazinātu un izprastu un tad attiecīgi uzlabotu cilvēka iekšējo stāvokli un kopējo dzīves situāciju.
Kāds ir tavs tiktāl vērtīgākais ieguvums kā cilvēkam no darba prakses? Ko tu esi paņēmusi sev?
(Smejas) Tik daudz par psiholoģiju nebiju gatavojusies runāt. Vispār ļoti mainās uztvere. Sākumā varbūt domāju, ka palīdzēšu cilvēkiem, man būs baigā misija, risināšu cilvēku grūtības. Bet realitātē nākas saprast, ka neviena cita vietā nevaru aiziet un darīt. Darbā ar klientiem saprotu, ka pirms palīdzēšanas vissvarīgākais cilvēkam ir tapt sadzirdētam, uzklausīt viņa grūtību, nodrošināt vidi, kurā viņš var būt viņš pats. Tas dzīvē iemāca ieklausīties apkārtējos, vērot emocijas, saprast cilvēcīgā līmenī.
Tev tas nāk dabiski – ieklausīties un mēģināt saprast?
Man liekas, ka man tas nāk dabiski. Man reizēm pašai grūti pieņemt, ka situācijās, kad visiem it kā viss ir skaidrs, vainīgais jau atrasts, bet man iekšēji ir tāda urda, kas konstruē situācijas iespējamos modeļus, ka varbūt viss patiesībā bijis mazliet citādi. Reizēm gribas, lai man nebūtu šādas īpašības (smejas).
Cilvēki vispār vēlas, lai viņiem palīdz?
(Domā) Ir ļoti dažādi. Man darbā sanāk strādāt ar vardarbības epizodēm, ar riska ģimenēm, kur cilvēki ir tiešām ir uz tās robežas, kurā viņus vēl jāpārliecina par palīdzības nepieciešamību, kur jau ir diezgan slikti un kur jau tiešām nepieciešama palīdzība. Ir arī ļoti motivēti klienti, kuri paši apzinās problēmu un vēlas to mainīt. Protams, cita lieta ir tā, cik daudz katrs ir gatavs ņemt pretī. Ne vienmēr cilvēki ir gatavi spert vajadzīgos soļus, lai visu vērstu par labu. Daudzi ir pieraduši pie tā, kā līdz šim bijis. Tad ir jautājums – ja vēlies pārmaiņas, kādu cenu par tām esi gatavs maksāt?
Futbola treniņos jau laikam līdzīgi. Treneris varbūt vēlas panākt to un to, bet ne visi komandas spēlētāji gatavi iet to ceļu.
Tas ir sarežģīti (smejas). Viena lieta ir, ko saka treneris, otra lieta – ko tu pats gribi izdarīt un cik labi tev tas sanāk?
Cik motivēta tu esi futbolā?
(Domā) Es esmu motivēta, bet profesionālais futbols nekad nav bijis mans mērķis. Cik vien sevi atceros treniņos un spēlēs, iekšējā motivācija vienmēr bijusi maksimāla. Katra spēle bija bez maz vai dzīvības un nāves jautājums (smejas). Sevišķi piecpadsmit gadu vecumā bija "visu vai neko" noskaņojums.
Tu esi pieaugusi persona ar maģistra grādu, bez ambīcijām kļūt par profesionālu futbolisti, tomēr joprojām turpini spēlēt futbolu. Kas tevi vēl tur futbolā?
Man jau bija viens mēģinājums likt punktu futbolam, bet nesanāca (smaida). Man bija priekšstats, ka, lūk, esmu dabūjusi bakalaura grādu, esmu sākusi strādāt un ka tagad ir īstais laiks mest mieru futbolam, jo tagad man vairs nav laika futbola spēlēšanai. Taču drīz vien sapratu, ka nekur jau nepazūd vēlme sportot, gūt visas tās emocijas, ko futbols var sniegt. Tad es aizgāju uz FK "Auda" komandu, ieraudzīju, ka tur ir ļoti dažāda vecuma sievietes vienā komandā. Un tas salauza manu stereotipu par to, ka futbols amatieru līmenī aktuāls tikai bērniem un jauniešiem. Ir iespējams strādāt un paralēli turpināt sportot. Tā es paliku futbolā.
Ja tu atrodi savu sirdslietu, ja trāpi tieši tajā, kas tev ļoti patīk, tev vienkārši gribas turpināt to darīt, neskatoties uz to, cik tev gadu, kāds ir tavs darbs. Katram ir vajadzīgs viens īsts hobijs, un man tas ir futbols. Tāpat arī, atceros, sākot strādāt, nolēmu, ka pēc futbola pamešanas turpināšu sevi uzturēt formā. Pamēģināju aiziet uz trenažieru zāli. Kā man riebjas tur iet vienai pašai! Es vispār nevaru atrast sevī motivāciju tur iet. Būt trenažieru zālē ar komandu ir forši, tur gribas atrasties, ir prieks, bet vienai pašai… nē, paldies.
Pieminēji spēcīgās emocijas, ko gūsti futbolā. Vai tās pašas izjūti arī kā futbola skatītāja, kā koncertu apmeklētāja?
Es ļoti daudz apmeklēju kultūras pasākumus, koncertus, teātra izrādes, un tur visur gūstu emocijas, bet tās nav tādas, kā futbolā. Cīņa, adrenalīns uzsit īstās emocijas. Esmu spēlējusi dažādās komandās un ir gadījies uzvarēt arī ar graujošiem rezultātiem, piemēram, 7:0. Tādās spēlēs nav baigo emociju. Bet uzvaras var vienu vārtu starpību… uh! Tie ir mači, kuros visu laiku bijusi spriedze, tad tās emocijas ir pavisam citā līmenī.
Tad tu saki, ka minimālas uzvaras tev patīk vairāk nekā sagrāves?
Ar nozīmīgu pretinieku – jā. Skaidrs, ka spēles laikā droši vien ir forši atrasties komfortablākā vadībā un spēlēt bez lieka stresa, kas sieviešu futbolā ir sevišķi paspilgtināts. Bet grūti nopelnīta uzvara ir daudzkārt emocionālāka.
Pastāsti, kā tu nonāci pie futbola pusaudža gados!
Mans stāsts droši vien ir nedaudz netipisks. Mana sirdslieta pirms futbola bija dejošana. Gāju dejošanas grupā, laikmetīgās dejas. Es teiktu, ka Latvijas mērogā bijām elites līmeņa grupa. Braucām arī ceļojumos uz ārzemēm, un man likās, ka tas ir totāli mans hobijs, ka to arī turpināšu darīt. Nomainījās skolotāja, citas pārmaiņas, un vairs nebija tās labās sajūtas no mēģinājumiem un koncertiem. Man visu laiku paticis arī sports, spēlēju kopā ar puišiem. Bet man nav tas mūsu sieviešu futbolā klasiskais stāsts, ka apkārt visi spēlēja vai skatījās futbolu, un es vienkārši pavilkos līdzi. Kad sporta stundās spēlējām futbolu, sporta skolotāja pajautāja: "Vai trenējies futbolā?" Likās – kādā sakarā, es taču vispār nemaz nesportoju.
Bet, jā, futbolā nonācu pēc pašiniciatīvas. Vispār neesmu cilvēks ar lielu iniciatīvu, bet pati sagūglēju futbola trenēšanās iespējas Rīgā, pati atradu komandu, piezvanīju, aizgāju… tas bija totāli netipiski man tajā vecumā. Atradu Rīgas Futbola skolu tepat Arkādijā. Un tā es pamazām nonācu sieviešu futbolā, un esmu tur līdz šim.
Kā vecāki uztvēra tavu vēlmi pāriet no dejošanas uz futbolu?
Atbalstoši un saprotoši. Viņus vairāk šokēja tas, ka iešu prom no dejošanas, nevis fakts, ka sākšu trenēties futbolā. Tad manām omēm gan bija "vai man' dieniņ, kas ir futbols, kādas tev būs kājas?!" attieksme. Satraucās par to, ka situ bumbu ar galvu: "Vai tad nevar vilkt ķiveri?" Par bumbas spēlēšanu ar galvu joprojām viņas satraucas.
Ja atceros pašu sākumu savām gaitām futbolā, atceros, ka mamma ļoti bieži nāca uz spēlēm. Citām meitenēm nenāca vecāki, un manējā nāca. Manas komandas biedrenes viņu iemīlēja par to, ka nāk uz spēlēm un atbalsta. Protams, ka es pusaudža gados to nenovērtēju. Man tobrīd likās: "Ak, mans Dievs! Viņa tur no laukuma malas kaut ko bļauj, māj man spēles laikā…" Tobrīd manas sajūtas par to bija citādas, bet tagad es ar pieaugušā acīm uz to skatos – cik kolosāli un svarīgi, ka tevi nāk un atbalsta, velta laiku.
Uzsākot studijas, paliki futbolā?
Jā. Pirmais lūzuma brīdis man uznāca, kad rakstīju bakalaura darbu, un tobrīd paralēli arī strādāju emocionāli smagā darbā krīzes centrā ar nakts maiņām. Tad es sapratu, ka reizēm izlaidu kādu spēli, ne vienmēr gāju uz treniņiem. Tajā brīdī biju ar Rīgas Futbola skolu pie trenera Vicehovska virslīgas komandā. Pie viņa bija tā – ja tevis nav treniņā, tu nespēlē, bet sēdi uz soliņa. Tobrīd zaudēju konkurenci, bet arī ieguvu sev atziņu, ka negribu sēdēt uz bankas, gribu būt laukumā un spēlēt. Tad likās, ka jābeidz spēlēt futbolu, jāsāk strādāt. Tad arī uztaisīju deguna operāciju, ko man jau pusaudža gados vajadzēja veikt. Likās – futbolu vairs nespēlēšu, ir īstais laiks operēt. Kad stāvēju spoguļa priekšā jau ar noģipsēto degunu, galvā bija tikai viena doma – ak, Dievs, kā man gribas uz treniņiem (smejas)!
Kāda ir, tavuprāt, visforšākā un visinteresantākā epizode no futbola.
(Domā) To taču nav iespējams izvēlēties! Pirms intervijas izgāju cauri bildēm, paskatījos, padomāju par spilgtākajām atmiņām, bet izvēlēties vienu… Pirmais, kas nāk prātā, ir lielās uzvaras. Piemēram, kad Rīgas Futbola skolā mums vispirms izveidojās pirmās līgas komanda. Pirmajā sezonā zaudējām visiem ar milzīgiem rezultātiem, bet nākamajā sezonā uzvarējām visu čempionātu. Es biju komandas kapteine, un kausa pacelšanas brīdis bija satriecoša sajūta. Protams, arī spēlēšana Latvijas U-19 izlases rindās. Tas man tobrīd arī likās kaut kāds "kosmoss", vēl tikko sāku saprastu futbolu, un jau pārstāvēju izlasi turnīrā Azerbaidžānā. Futbols deva daudz dažādu iespēju.
Ja šobrīd kāda pusaudze vēl domātu, vai sākt spēlēt futbolu vai nē, ko tu viņai teiktu?
Zini, man šeit uzreiz iekšā slēdzas psihologs (smejas)! Svarīgākais ir ieklausīties, ko tā pusaudze grib darīt. Ja tas ir futbols, ej uz futbolu! Ja tas ir kāds cits sporta veids, nu – kāpēc ne? Katram sporta veidam ir savas priekšrocības un izaicinājumi.
Tagad raugoties uz futbolu ar pieaugušā acīm, man liekas tas ir vienkārši brīnišķīgs sporta veids! Tu tik daudz laika pavadi ārā, svaigā gaisā! Man patīk visi komandu sporta veidi, vienubrīd domāju arī par florbolu, bet, paskaties, šādā rudens vakarā tu vari aiziet uz futbola treniņu, pavadīt divas stundas treniņā svaigā gaisā ārā – vai nav jauki?! Var izbaudīt visus gadalaikus, ziemā tipināt sniegā un gaidīt pavasara sauli… Emocijas un cīņa droši vien ir visos sporta veidos, bet, lūk, šo sportošanu ārā dod tieši futbols.
Ja es tev palūgtu uz futbolu paskatīties kā psiholoģei, nevis kā futbolistei – ko futbols kā sporta veids var dot pusaudzim kā personībai?
Man liekas, svarīgākais pusaudžu vecumposmā ir piederēt kādai plašākai grupai. Ja tas ir futbols un tu piederi savai komandai, tev apkārt ir domubiedri, cilvēki ar līdzīgām interesēm, cilvēki, kas tevi saprot, neskatoties uz citiem aspektiem un sociāliem faktoriem – kāda tev ģimene, cik labi tu mācies vai vēl nez kas cits. Futbols pusaudzim var celt pašapziņu, uzlabot emocionālo stāvokli. Ja futbols ne tikai patīk, bet vēl arī labi padodas – tad, man liekas, tam ir ļoti daudz pozitīvu ieguvumu. Piederēšana grupai, savu prasmju demonstrēšana un pašapziņas uzlabošana, atbalsts visapkārt, tu neesi viens, tu apgūsti disciplīnu… daudz ieguvumu.
Paanalizējam tagad pieaugušo vecumposmu! Ko futbols var dot pieaugušam cilvēkam?
Visiem ir skaidrs, ka viens no lielākajiem sporta ieguvumiem ir disciplīna, bet pieaugušā vecumā tā, manuprāt, vairāk ir tieši disciplīna pret sevi. Ir labi nonākt tajā līmenī, ka tu to dari sevis dēļ, nevis tāpēc, ka treneris ir dusmīgs. Kad ikdienā ir tik daudz pienākumu, prioritātes, ir svarīgi atrast laiku arī pašam sev, aizbraukt uz treniņu un nepakļauties nogurumam. Tāpat noteikti liels ieguvums ir cīnītāja domāšana, kas nāk no sporta un noder dzīvē, ka nav tādu lietu, ko nebūtu iespējams izdarīt. Jautājums ir tikai par gribēšanu. Tā vispār ir viena no galvenajām lietām, ko es iemācījos futbolā, ka nav tādu vārtu "es nevaru".
Nevar aizmirst, protams, komandas faktoru un cilvēkus. Kad aizbraucu uz treniņu, man ir meitenes, ar kurām parunāt. Patinot filmiņu atpakaļ, jā, man ir skolas draugi, bet vislabākie draugi, kuri mani pazīst līdz kaulam, ir no futbola.
Cik gadus tu vēl plāno spēlēt futbolu?
Man ir pilnībā zudis iepriekšējais stereotips, ka ap 25 gadiem jābeidz niekoties un jāpievēršas pieaugušā dzīvei, karjerai. Tagad man tie 25 gadi tuvojas, un es zinu, ka vēl tūlīt nebeigšu spēlēt. Man nav konkrēts skaitlis galvā. Es zinu, ka vēlos turpināt uzturēt sevi labā fiziskā formā, būt aktīva fiziski un sociāli. Kamēr man nelūgs iet projām no komandas un kamēr spēšu turēt līdzi konkurencei, tikmēr tur palikšu…
Tev ir principiāli, vai FK "Auda" kā komanda spēlē augstākajā līgā vai līgu zemāk?
Jā! Es iepriekš nemaz nezināju, ka man tas ir svarīgi (iesmejas). Bet tagad mums tabulā ir diezgan grūti, katrs punkts šur vai tur var pašķobīt situāciju, un es saprotu, ka nevēlos nākamajā gadā spēlēt līgu zemāk (skumji un iežēlinoši smaida).
Pafantazēsim! Sieviešu futbols Latvijā pēc desmit gadiem – kāds tas, tavuprāt, varētu būt?
Es par futbola attīstību tiešām neesmu eksperte, bet mēģināšu iztēloties. Man liekas, ka pēc desmit gadiem sieviešu futbols ir daudz populārāks sporta veids, to vairs nepavada visādi stereotipi. Vēl nupat man kolēģe palaida savu piecgadīgo meitu uz futbola treniņiem. Tas ir tik forši! Iepriekš pastāvošo stereotipu ledus ir sakustējies un aiziet jūriņā. Tagad meiteņu futbolā ir daudz vairāk iesaistīto, viss ir daudz brīvāk pieejams. Kad es sāku spēlēt futbolu, mums nebija tik daudz meiteņu, kuras futbolu spēlē ārzemēs. Domāju, pēc gadiem desmit tādu būs vēl daudzkārt vairāk. Par sieviešu futbolu pēc desmit gadiem cilvēki daudz vairāk zinās, runās un apmeklēs spēles kuplākā skaitā.