Pagājušajā gadā debitēji Latvijas izlasē. Cik nozīmīgs panākums tas bija tavā karjerā?
Saņemot izsaukumu, biju satraukts, ieintriģēts un motivēts. Pārstāvēt savu valstsvienību ir milzu gods. Biju lepns, ka beidzot sagaidīju uzaicinājumu. Turklāt bija divas mājas spēles. Man tas bija sevišķs notikums arī tāpēc, ka Daugavas stadions atrodas burtiski trīs minūšu brauciena attālumā no manām mājām.
Kādas bija pirmās darbības laukumā?
Mēs spēlējām pret Kazahstānu. Bija maz laika, lai iepazītos ar puišiem. Es ar lielāko daļu nebiju spēlējis – viņi ir vecāki, katrs spēlēja citā valstī. Man ar pārējiem trūka savstarpējās sapratnes, taču tāda ir izlases specifika – sapulcē valsts labākos futbolistus, kuriem ātri jāatrod kopīga valoda. Pēc pirmā puslaika man teica, ka es varētu nākt uz maiņu. Tāpēc gatavojos tam. Treneris [Miksu Pātelainens – I. P.] teica, lai eju iesildīties. To darot, skatījos uz tribīnēm un sapratu, ka, lūk, te tas ir – mans lielais solis Eiropas futbolā. Uznācis laukumā, uzreiz aizskrēju uz kreiso malu. Maksimenko iemeta bumbu laukumā no sānu līnijas, es uzņēmu – tas bija mans pirmais pieskāriens bumbai. Izspēlējām un tikām līdz bīstamam centrējumam. To pat vārdos nevar aprakstīt – brīnišķīgas emocijas!
Kā un kāpēc nokļuvi ārzemju akadēmijā?
Es spēlēju Skonto jauniešu akadēmijā. Braucām uz Vāciju, vācieši brauca pie mums uz Rīgu. Tur viesojās daudz dažādu aģentu, skautu. Tā sanāca, ka viens vācu aģents ieradās klātienē novērtēt vienu lietuvieti. Taču viņam acīs iekritu es. Mēs toreiz arī ar Genoa jauniešiem spēlējām – bija interesants turnīrs, kurā es guvu dažus vārtus.
Visu rakstu lasiet avīzes Diena trešdienas, 20. marta, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!