Pēdējās dienās LOK mājā valda pirmssvētku vai darba atmosfēra?
Vairāk ir jūtams neliels uztraukums. Liela kustība sakarā ar ceļošanu uz Sočiem, inventāru. Sajūta tiešām ir tāda, it kā pati gatavotos spēlēm. Nākas vien atcerēties, ka mans uzdevums būs turēt īkšķus pie televizora ekrāna, kur, starp citu, ir pat labāk nekā uz vietas. Tur fiziski nav iespējams visu paspēt redzēt, bet es tikai pārslēdzu programmas un izsekoju visam.
Ar kādām sajūtām gaidāt olimpiskās spēles?
Pat nezinu, kāpēc, bet nekad spēles neesmu gaidījusi tik ļoti kā šoreiz. Ļoti pārdzīvoju par skeletona brāļiem Dukuriem. Martinu pat sapnī redzēju! Pamodos un domāju, kāpēc, jo vēl taču līdz spēlēm tik tālu! Es pati gan individuālajā sportā nevarētu piedalīties, jo ātri vien sadegtu. Komandā ir vieglāk, jo, kamēr es nomierinājos un sakārtoju domas, pārējās meitenes palīdzēja.
Vai arī jums olimpiskais starts bija īpašs notikums?
Dabiski, jo olimpiāde ir pāri visam. Turklāt 1976. gadā Monreālā sieviešu basketbols pirmo reizi bija iekļauts olimpiskajā programmā. Mums tik ļoti gribējās pierādīt visiem, ka esam stiprākās! Ja ir izcīnīta olimpiskā medaļa, kā var blakus nolikt Eiropas vai kaut vai pasaules čempionāta medaļas? Varu tikai nožēlot, ka iepriekšējās spēlēs Minhenē, kur arī būtu varējusi startēt, bija tikai vīriešu basketbols. Būtu man vēl viena olimpiskā medaļa.
Pilnu interviju lasiet trešdienas, 5.februāra, laikrakstā Diena!