Latvijas pludmales volejbolistu sasniegumi pasaulē pēdējos gados ir dzinulis daudziem jauniešiem pievērsties šim sporta veidam gan hobija līmenī, gan sākot nopietni trenēties. "Jauniešu, kam interesē pludmales volejbols, ir daudz," apstiprina arī Pēteris Plūme, treneris Pludmales volejbola akadēmijā pludmales sporta centrā Brazīlija. Viņš šogad arī nodibinājis pats savu volejbola klubu, kurā strādā ar šajā sportā perspektīviem jauniešiem, un kopā ar domubiedriem aizsācis Latvijas Pludmales volejbola klubu jauniešu reitingu, kas palīdzētu jaunajiem talantiem vieglāk iekļūt un adaptēties pieaugušo profesionālā sporta apritē. Treneris arī ir pārliecināts, ka pludmales volejbols var sniegt daudz prieka ikvienam. Kāds P. Plūmes audzēknis, kas iepriekš ilgstoši nodarbojies ar cīņas sportu un par īstu sporta veidu agrāk uzskatījis tikai bodibildingu un svarcelšanu, tagad sakot: žēl, ka pludmales volejbolu nepamēģināju agrāk! "Te ir domāšanas ātrums, precizitāte, plus tu dabū lielisku fizisko formu, izturību. Un +30 grādos iziet laukā pabumbot ir daudz foršāk, nekā sēdēt dīvānā un komentēt sacensības – "es arī tā māku»," P. Plūme saka.
Ar darbu var tikt augstu
Bērnus uz Pludmales volejbola akadēmiju Brazīlija vai pludmales volejbola vasaras dienas nometnēm lielākoties atved vecāki, vēl kāds atnāk līdzi draugiem. Vērojot bērnu progresu un dotumus, treneri ik mēnesi kādu aizsūta pie spēcīgākas grupas, stāsta P. Plūme. Ir arī neliels atbirums, taču tādu, kas prasmēs aug tālāk un turpina, ir vairāk.
Rīgā ir trīs halles ar iespēju trenēties pludmales volejbolā arī iekštelpās, tātad cauru gadu – Brazīlija, O-Sands un Beach Box (reģionos šādu haļļu patlaban nav, lai gan dzirdēts par plāniem tādas veidot). Kuru jaunietis izvēlas apmeklēt, lielā mērā atkarīgs no halles tuvuma mājām, taču liela nozīme ir arī trenerim. "Es pats sākumā esmu pastingrs, jo uzskatu – ja pamatlietas neiemācāmies pareizi, pēc tam ir grūti pārmācīt. Bet tie, kas tam sākumam tiek pāri, tie paliek. Āķis lūpā, un viņi nāk, cenšas, dara," P. Plūme saka. "Ja ar treneri veidojas labs kontakts – tā jau ir puse no panākumu atslēgas."
Savu pludmales volejbola klubu, kurā uzaicina pēc sava ieskata spējīgākos jauniešus, P. Plūme sauc par ievirzi profesionālajā sporta dzīvē. "Klubu nodibināju šogad, uzreiz palaidām arī pirmos turnīrus. Jau ir notikuši četri, tie plānoti arī vasarā, savukārt nākamgad gribu taisīt jauniešu līgu, lai viņiem būtu, kur attīstīties. Kluba ideja bija dot iespēju jauniešiem pierādīt sevi. Ar darbu varam tikt augstu. Gribu pierādīt – daudzi nav labi situēti, bet, ja viņiem ir laba fiziskā sagatavotība un vēlme spēlēt, ar to būtu jāpietiek, lai izlauztos lielajā sportā," P. Plūme ir enerģijas pilns. Klubs arī ļaus jauniešiem pabraukāt pa sacensībām un treniņnometnēm citās valstīs, kā pietrūka laikā, kad P. Plūme, būdams Aigara Birzuļa audzēknis, pats aktīvi spēlēja. "Eiropu izbraukāju tikai tāpēc, ka biju izlasē." Volejbolā viņš ir jau 24. gadu, bet kā treneris – vienpadsmito. Brazīlijas smiltīs sācis trenēt, pateicoties Pludmales volejbola akadēmijas vadītājam Andrim Krūmiņam, un savu nodarbošanos nu priecīgs sauc reizē par darbu un hobiju.
Reitings kā starpposms
Lai jauniešus, kas tēmē uz lielo sportu, motivētu un veicinātu viņu izaugsmi, P. Plūme kopā ar Rihardu Finsteru (Beach Box jauniešu pludmales volejbola skola Gepardi) izveidojis Latvijas Pludmales volejbola klubu jauniešu reitingu, kurā nokļūst jaunieši, kas piedalās klubu rīkotajos turnīros. "Ir svarīgi nenorobežoties tikai klubu ietvaros, bet savstarpēji sadarboties. Veidojot kopīgus turnīrus, uzturot konkurenci starp klubiem, jaunieši ir atvērtāki, ieinteresētāki," P. Plūme saka. Jau pēc pirmajiem turnīriem audzēkņos radies azarts sekot līdzi, kā mainās viņu un sāncenšu pozīcija reitingā pēc katrām sacensībām. Vēlme tikt līdz reitinga virsotnei liek censties, un trenerim ar jaunieti tad ir vieglāk strādāt. Turklāt arī treneri šāda uzskatāma konkurence piespiež aktīvāk domāt, kā savējos izaudzināt par vēl spēcīgākiem.
P. Plūme domā, ka jauniešu reitings arī ļautu jauniešiem vieglāk adaptēties nākamajā stadijā – pieaugušo konkurencē. Tāpēc viņš noskaņots panākt, ka jauniešu reitingā nopelnītie punkti dotu kādu noteiktu punktu daudzumu arī pieaugušo sportistu apritē, lai lielo reitingā nav jāsāk viss no nulles un pašas apakšas, kas ir ļoti smagi. "Lai nav tā, ka jaunietis atnāk pie pieaugušajiem, dabū pa ausīm no stiprākiem un atmet sportam ar roku, jo nevar uzvarēt. Daļa pēc neveiksmes mēģina vēl un vēl, bet daļa paziņo – ko tad es tur iešu…"
Gaida, kad apspēlēs
Ar vietām, kur spēlēt pludmales volejbolu, gada siltajā sezonā nav problēmu – vajag tik āra smilšu laukumu. Bet, ja gribas uz treniņiem nākt cauru gadu, arī iekštelpās, vidēji divreiz nedēļā, jārēķinās ar aptuveni 40–60 eiro lielām izmaksām (halle plus treneris) jaunietim un ap 100 eiro pieaugušajam, bet cenas atkarīgas arī no halles un spēlētāja līmeņa – iesācējiem būs lētāk, bet prasmīgākiem dārgāk, jo pusotras stundas vietā jau prasās divu stundu treniņš. P. Plūme teic, ka pludmales volejbolam halle jādala arī ar citiem sporta veidiem, piemēram, arvien lielāku popularitāti iekaro pludmales teniss, tāpēc būtu tikai labi, ja smilšu laukumu zem jumta pamazām kļūtu vairāk.
Pludmales volejbola treneru, pieskaitot arī zāles volejbola speciālistus, Latvijā ir daudz. Tomēr ne visi ar to nodarbojas, aizrautības vadīti. "Daudzi treneri audzina jaunos un visu it kā dara pareizi, bet negrib viņus uztrenēt labākus par sevi," saka P. Plūme un atzīstas, ka par iešanu pareizā virzienā uzskata brīžus, kad audzēkņi viņu apspēlē, pat ja tas rīvē kantes paša sportiskajam lepnumam. Viņaprāt, trenerim arī jāprot pareizajā brīdī audzēknim iedot pozitīvu spērienu pa pēcpusi, iemetot viņu spēcīgāku spēlētāju vidē. Taču pats galvenais, lai pludmales volejbolā sasniegtu panākumus, ir un paliek paša spēlētāja gribasspēks.
Jāsāk konsultējoties
Lai gan vēlamāk pludmales volejbolā sākt trenēties jau līdz 11–12 gadu vecumam, šis ir sporta veids, kurā par augstas klases sportistu var kļūt, sākot arī 15–16 gados, un, kā uzskata P.Plūme, pat bez zāles volejbola pieredzes. Bet nekas neliedz smiltīs sākt bumbot arī lielākā vecumā un tikai savam priekam. Tiesa, labāk vispirms pakonsultēties pie trenera, jo vēlāk, kad, vēloties pilnveidot prasmes, atnāk cilvēki, kas pludmales volejbolu apguvuši pašmācībā, pāris mēnešu jāpavada, labojot viņu neapzinātās, bet jau iesēdušās kustību kļūdas. Nekoriģētas tās ar laiku var novest pie fizioterapeita apmeklējumiem, jo kaut kas ir pastiepts, kaut kas sāk sāpēt, var saskarties ar plecu, ceļu, muguras problēmām. Tajā pašā laikā pludmales volejbols ir salīdzinoši maztraumatisks sporta veids, jo smiltis amortizē lēcienus, kritienus, izpaliek arī tiešas sadursmes ar pretiniekiem.
Sākt spēlēt palīdzēs un izaugsmi paātrinās laba vispārējā fiziskā kondīcija, jo iesācējam skriešanas pa laukumu noteikti būs vairāk un piekusums piezagsies straujāk nekā vēlāk, kad spēle jau būs attīstījusi gan reakciju un sajūtas, gan fizisko izturību. Bet kas pludmales volejbolā ir grūtākais? "Saprast darbības laukumā, kad kura būs pati efektīvākā, un ātri pieņemt lēmumus, kad bumba nāk virsū. Tas arī jātrenē," saka P. Plūme.
Divatā lielāka atbildība
Tikmēr P. Plūmes audzēkņi Elza, Amanda, Gustavs, Dāvis un Ernests sarunā ar Dienu vērtē, ka grūtākais, lai gan vienlaikus arī foršākais, ir būšana uz laukuma tikai divatā – darbošanās ir universālāka un daudzveidīgāka (zāles volejbolā komandas spēlētājiem ir katram šaurāki "pienākumi"), atbildība ir lielāka un nedrīkst ne brīdi atslābt. Elzai grūtāka nekā zālē liekas pludmales volejbola tehnika, Amanda piebilst – dažkārt traucē laikapstākļi, piemēram, vējš, lietus, šopavasar reiz gadījies pat sniegs. Dāvis ieminas, ka nav viegli atrast komandas biedru, bet Gustavs un Ernests uzskata, ka duets un labs kontakts tā iekšienē veidojas ar laiku, kopīgi trenējoties un spēlējot.
Jauniešiem treniņi Brazīlijā ir 4–5 reizes nedēļā, un visi pieci jau ir izauguši no hobija līmeņa un tēmē uz profesionālo sportu. Ar mācībām un citām lietām to pagrūti savienot, bet, ja grib, tad var, galvenais, ka patīk, smaida Elza, savukārt Dāvis norāda, ka par mācībām gluži nevar aizmirst – ja lielais sports nesanāk, lai ir plāns B.
Pludmales volejbolā viņi nonākuši dažādi. Abas meitenes 11 gadu vecumā sākušas trenēties zālē, bet pēc vasaras treniņiem ārā iepaticies tieši pludmales volejbols. Ernestu šis sporta veids aizrāvis bērnu vasaras dienas nometnē Brazīlijā, savukārt Gustavs gribējis pamēģināt, jo saskatījies Latvijas sportistu uzvaras. Arī Dāvis tieši pēc Londonas olimpiskajām spēlēm, kad Latvija ieguva bronzu, izšķīries par labu pludmales volejbolam. Iepriekš viņš septiņus gadus spēlējis futbolu, līdz kopā ar vecākiem sācis meklēt lielāku panākumu perspektīvas kādā citā sporta veidā. Visi trīs puiši prasmēs jau tikuši līdz pieaugušo grupai. Nopietnāka sacensību pieredze un trešā vieta Latvijas čempionātā pērn gan pagaidām ir tikai Gustavam, meitenes šovasar mērķē uz Eiropas čempionātu un spriež, ka šis viņiem visiem ir izšķirošais laiks, kas parādīs – likt pamatlikmi uz lielo sportu vai ne.