Diemžēl Turcijas kluba Samsunas Canik galvenā trenera Mehmeta Džana Eztirka traģiskā nāve pēc laukuma malā piedzīvotās sirdstriekas bija liels trieciens gan Elīnai pašai, gan komandai kopumā, tāpēc sezonas sākums ne tuvu nebija tāds, kā cerēts. Tostarp FIBA Eiropas kausā jau pēc grupu turnīra pirmā riņķa pamatīgi sarukušas izredzes sasniegt izslēgšanas turnīru, jo visās trīs spēlēs piedzīvoti zaudējumi. Pēdējais no tiem – pret Latvijas čempionvienību TTT Rīga (62:98), kurā saspēles vadītāja savulaik sāka profesionāles karjeru.
Pēc īsas viesošanās Rīgā Babkina vēl atgriezās Turcijā, kur nedēļas nogalē bija spēle šīs valsts čempionātā, bet jau šonedēļ saspēles vadītāja atkal mēros ceļu uz dzimteni, lai gatavotos 2017. gada Eiropas čempionāta izšķirošajai spēlei ar Slovēniju.
Spēlē pret TTT Rīga bija īpašas sajūtas?
Jā, tā taču ir mana bērnības komanda, kurā biju no sešpadsmit septiņpadsmit gadiem. Aigars Nerips (tagadējais TTT Rīga galvenais treneris – aut.) vispār bija mans treneris kopš otrās vai trešās klases. Tās bija ļoti jocīgas sajūtas.
Treneri pirms spēles Rīgā neprasīja, kā spēlēt pret tev pazīstamām spēlētājām?
Prasīja jau, prasīja (smejas). Pārsvarā jau bija tā, ka viņi paši jau visu bija noskaidrojuši, bet pārprasīja man, vai tā tiešām ir, kā viņi secinājuši, un vai nav vēl kādas lietas, kas jāņem vērā.
Centies aizmirst, ka spēlē pret latvietēm?
Jā. Spēles laikā izdodas par to nedomāt, lai gan sajūtas, protams, ir atšķirīgas. Braucām uz šejieni uzvarēt. Diemžēl mums joprojām nav nevienas uzvaras. Nebija viegli, jo Rīgas komandā vairākums meiteņu jau ilgu laiku spēlējušas kopā. Mums tikmēr atnācis jauns treneris [Erdals Jegins], ar kuru pirmo treniņu aizvadījām tikai šeit, Rīgā. Sezonas sākums mums sanācis ļoti grūts. Pēc tam kad nomira treneris, viss aizgāja uz leju. Bija ļoti grūti tikt tam pāri, tāpēc klubā visi ir saprotoši. Domāju, ka pamazām ir jāsākas atkal kāpumam.
Kā uztvērāt šo traģisko triecienu sezonas sākumā?
Diemžēl nekad neko nevar paredzēt. Viss bija tik forši, jo treneris Eztirks bija tik labsirdīgs cilvēks. Pati viņu tā nepazinu, bet biju dzirdējusi ļoti labas atsauksmes. Arī Zanīte (Zane Teilāne, kura iepriekšējā sezonā spēlēja Canik – aut.) slavēja viņu kā ļoti labu cilvēku un treneri. Pārbaudes spēles laikā viņam kļuva slikti, aizveda uz slimnīcu, kur atklāja, ka jāveic operācija, bet pēc tās viņš tā arī nepamodās. Raudāju kādas trīs dienas no vietas. Komandā sākumā centās no mums, spēlētājām, slēpt notiekošo, bija daudz pārbaudes spēļu, taču tāpat jau dzirdējām ziņas. Bija ļoti grūti. Pamazām cenšamies sākt darbu no sākuma. Mūsu spēļu zāle tagad ir nosaukta viņa vārdā.
Vai jaunā trenera vadībā tava loma komandā var mainīties?
Pagaidām vēl nekas nav mainījies. Pēc tā, ko viņš saka, šķiet, viņš zina, ko no mums grib un sagaida. Vajag laiku, lai adaptētos un pamazām viss mainītos. Nedomāju, ka manu lomu komandā tas kādā ziņā ietekmēs. Neesmu vēl par to runājusi ar viņu.
Kā nokļuvi Turcijā? Atceros, pirms gada, kad ilgāku laiku biji bez spēļu prakses, gaidīji piedāvājumu tieši no šīs valsts klubiem?
Tā bija, tāpēc esmu ļoti laimīga, ka sagaidīju šo iespēju un nokļuvu Turcijā. Tā ir viena no labākajām valstīm Eiropā, kur spēlēt basketbolu, to pierāda arī komandu sastāvi. Visas labākās amerikānietes koncentrējas Turcijas komandās. Līmenis ir ļoti augsts. Spēlējot pret spēcīgiem pretiniekiem, ir iespējams pašai kļūt labākai. Spēles stils ir ļoti agresīvs, ātrs un neparedzams.
Nav jau noslēpums, ka Turcijas basketbolā arī vislabāk maksā!
Jā, bet tas man nebija noteicošais faktors. Svarīgāk bija pēc ilgāka pārtraukuma tikt augstākajā līmenī.
Visu sarunu ar Elīnu Babkinu lasiet pirmdienas laikrakstā Diena!