Biedriņš par "Tagad vai nekad" izlasi: slikto rezultātu dēļ tikām sodīti ar baumām

2009. gada Latvijas izlasē tika sakopoti visi labākie spēlētāji un, lai raisītu lielāku ažiotāžu par komandu, tai piešķīra saukli “Tagad vai nekad”. Tomēr komanda jau pārbaudes spēlēs rādīja pieticīgu sniegumu, bet pēc tam Eiropas čempionātā neizkļuva no apakšgrupas - pēc zaudējumiem Francijai un Krievijai sekoja uzvara pār Vāciju, tomēr tā tika gūta ar mazāku punktu pārsvaru nekā bija vajadzīgs.

“It kā likās, ka sauklis nav slikts, bet laikam jau tas īsti pareizi nebija. Sauklis bija ļoti populārs, to zināja ikviens, tāpēc tas arī uzlika lielu spiedienu. Tagad vai nekad radās, jo mēs beidzot savācām stiprāko sastāvu. Tomēr arī ar to kaut kā nesanāca sasniegt rezultātu, tad nu beigās viss gāzās pāri mūsu mugurām,” atceras Biedriņš.

Pēc Eiropas čempionāta tika nopludināta tā laika izlases ģenerālmenedžera Edgara Buļa atskaite, kurā bija rakstīts, ka Biedriņš viņam personīgi sagādāja lielāko vilšanos. “Pirmkārt, nedrīkst regulāri lietot alkoholu pirms treniņu dienām un uz paģirām ierasties uz rīta treniņiem. Otrkārt, nedrīkst izdemolēt savu viesnīcas numuru,” atskaitē bija teikts sadaļā par Biedriņu.

“Nebija tā, ka paralēli ballējāmies. Atceros, ka mēs visi tiešām bijām noskaņojušies, neko ārpus basketbola nedarījām. Nezinu, kāpēc, bet tai mūsu savienībai, kas bijām savākti, negāja spēle. Tad nu vienā brīdī Ādis (Kristaps Valters) pateica, ka varbūt tiešām mums vajag atlaist. Grūti spriest, kas šīm neveiksmēm bija galvenais iemesls. Arī čempionātā rezultātu neparādījām, bet tam nebija nekāda sakara ar ballēšanos vai tusēšanos. Mums vienkārši nesanāca!” tagad secina Biedriņš, uzsverot, ka arī viesnīcas numuriņš netika izdemolēts. “Mēs neparādījām rezultātus, ko vajadzēja, un, domāju, tāpēc tikām sodīti ar šādām baumām un preses publikācijām. Tas viss tika vairāk uzpūsts, nekā bija patiesībā.”

Pēc šī čempionāta nieka 23 gadu vecumā beidzās Andra Biedriņa karjera Latvijas izlasē. “Gribējās izlasē spēlēt vairāk. Man ir ļoti žēl, ka 2007. gadā Seviljā netikām tālāk – ļoti labi atceros, kā Horvātija ar pēdējo metienu uzvarēja Spāniju un mūs izslēdza. Arī toreiz mums bija laba izlase,” tagad saka kādreizējais spēlētājs.

Zīmīgi, ka šobrīd Biedriņš ir vēstnesis basketbola klubā “Rīgas zeļļi”, kā prezidents ir Buļs. “Viņš mani noķēra īstajā brīdī. Ja būtu atnācis divus, trīs gadus iepriekš, es pasūtītu pāris mājas tālāk, bet tagad pamazām gribējās atgriezties, tomēr īsti nebija kur. Zeļļu projekts likās foršs ar to, ka tas ir no nulles un attīsta jaunatni. Viņu koncepts ir kaut kas jauns un Latvijas basketbolā neredzēts, tiek uzturēta lieliska attieksme pret saviem faniem. Edgaru zināju, Artūru (Šēnhofu) arī ļoti labi. Iestājies noilgums, uz viņu vairs neturu ļaunu prātu. Kas bijis, bijis, Edgars tolaik arī darīja savu darbu un ko publicēja, publicēja. Neko darīt, tāda dzīve. Bija īstais brīdis, kad nākt atpakaļ sportā.”

Interviju ar Andri Biedriņu, kurā plaši apspriesta gan šī, gan arī daudzas citas tēmas, lasiet žurnāla Sporta Avīze decembra numurā, kas līdz šī gada beigām pieejams labākajās preses tirdzniecības vietās.