Biedriņš nenoliedz, ka viņam paveicās gan ar talantu, gan augumu, tomēr uzsver, ka bērnībā nav pat iedomājies par iespēju iekļūt NBA. Ticība tam parādījusies 15-16 gadu vecumā, kad uz viņa spēlēm sāka braukt skauti. Tuvojoties jauno spēlētāju draftam, visnopietnāko interesi izrādīja Goldensteitas “Warriors” komanda un Latvijas vienībai “Skonto” arī samaksāja 350 tūkstošus dolāru no pusmiljonu lielās kompensācijas par līguma laušanu.
“Tomēr tur bija interesanti. Kad aizbraucām atrādīties, viņi teica – ja nokritīšu līdz 11. numuram, ņems mani, bet ļoti lielu interesi izrādīja arī Filadelfija, kuriem bija devītā izvēle. Tie aicināja aizbraukt pie viņiem, bet beigās ar aģentu nolēmām, ka mūs apmierina situācija ar “Warriors”, tāpēc pie “76ers” pat neaizbraucām – likām manīt, ka tomēr vēlamies tikt uz “Warriors”,” atceras Biedriņš. Viņš joprojām ir devītais visu laiku jaunākais NBA spēlētājs un, visticamāk, vēl ilgi tāds paliks, tāpēc nav brīnums, ka pirmos divus gadus vajadzēja daudz mācīties. Pirms trešās sezonas galvenā trenera postenī tika iecelts leģendārais Dons Nelsons, kurš sāka latvietim uzticēties. “Lēnā garā progresēju, un tieši tobrīd arī atnāca Dons Nelsons. Arī šī ir veiksmīga sakritība. Nevar zināt, varbūt, ja paliktu tas treneris (Maiks Montgomerijs), viņš man joprojām nebūtu uzticējies un kas zina, kā būtu.”
Kā savas NBA karjeras spilgtākos brīžus viņš primāri nosauc pašu pirmo spēli, ko turklāt apmeklēja arī basketbolista mamma. “Atceros, ka gāju laukumā un paskatījos uz vietu, kur viņa sēž, tas bija ļoti emocionāls brīdis. Tāpat droši vien mana karjeras labākā spēle Denverā, kurā guvu 31 punktu. Spilgti atceros arī pirmo pārbaudes maču pret Losandželosas “Lakers” un Kobi Braientu. Tiku laukumā uz pāris minūtēm, bet pirmais oho jau bija, kad vienkārši sildījos un skatījos uz pretējo laukuma pusi.”
Tomēr pēc vairākām ļoti veiksmīgām sezonām un vairākus desmitus miljonu dolāru vērta līguma noslēgšanas latvieša ķermeni sāka piemeklēt arvien vairāk traumu. “Manas potītes cieta visu karjeru, bet uz karjeras beigām, kad bija mežģītas tik bieži, no vietas varēja izkrist pie katras liekas kustības. Tas arī sāka ietekmēt – tu ieskrienies, lēnā garā sāc atgūties un atkal. Tāds ir sports.”
Paralēli viņam arī radās problēmas trāpīt soda metienus. “Nekad neesmu bijis izcils sodu metējs, bet šķiet, ka “Skonto” laikos kādus 60% metienu trāpīju. Nebija tik traki. Arī šeit tomēr bija psiholoģiskais faktors – uzkāp uz līnijas un tev galvā ir simtiem domu, nevari sakoncentrēties un izmest tā, kā jāizmet. Esmu ņēmis trenerus, kuri strādā tieši pie soda metieniem, trenējis tos individuāli,” sportists uzsver, ka gājis pie psihologa, mēģinājis arī mainīt tehniku un strādājis ļoti daudz, bet augļus tas nav devis. “Es taču apzinājos, kas bija mans lielākais mīnuss, un pie tā ļoti nopietni strādāju, bet diemžēl galā tā arī netiku. Tu vari trenēties, cik gribi, bet, ja nevari galvu salikt pa pareizajiem plauktiņiem, tad šādi notiek. Mēģināju visu, lai tiktu atpakaļ sliedēs.”
Noslēdzoties NBA līgumam, latvietis ar ģimeni atgriezās mājās un gandrīz desmit gadus dzīvoja ļoti privātu dzīvi. “Ja godīgi, es tiešām izbaudīju. Nebija depresijas vai neziņas, ko tagad darīšu. Ikdiena man ir diezgan piepildīta, ar trim bērniem nekad nav garlaicīgi, līdz ar to īpaši neizjutu skumjas. Biju pilna laika tētis.”
Tomēr tagad Andris Biedriņš ir noilgojies pēc basketbola, ko joprojām mīl un aktīvi seko līdzi, tāpēc izlēmis publiskajā dzīvē atgriezties arvien vairāk. Plašu interviju ar kādreizējo sportistu lasiet žurnāla "Sporta Avīze" decembra numurā.
Biedriņš par karjeras norietu: mēģināju visu, lai tiktu atpakaļ sliedēs
Laikā, kad viņa Nacionālās basketbola asociācijas (NBA) karjera piedzīvoja strauju lejupslīdi, Andris Biedriņš mēģinājis pilnīgi visu, lai tiktu atpakaļ sliedēs, plašā intervijā žurnālam Sporta Avīze atceras kādreizējā sporta superzvaigzne.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.