Eksperti iesaka: ja līguma pārrunu procesā klubs sportistam (aģentam) nosauc summu, ko tas var veltīt algai, būtu prātīgi pārjautāt – vai šī summa ietver nodokļus, kurus parastiem darbiniekiem maksā darba devējs, vai arī pēc naudas saņemšanas jārēķina pašnodarbinātā nodoklis. Būtu labi pēc tam arī palasīt līgumā uzrakstīto, lai mutiski teiktais būtu fiksēts kontraktā. Šī raksta turpinājumā aplūkotos jautājumus atzinu par aktuāliem, balstoties pieņēmumā, ka indikācijas par sportistiem apsolītā atalgojuma dokumentēto juridisko formu nav tikai dažu publiski izskanējušu lietu īpatnība.
Autoratlīdzības (uzņēmumu) līgumi
2009. gada pavasarī sporta sabiedrība plašāk uzzināja par kāda basketbola kluba apšaubāmo praksi nodokļu jautājumos un savu basketbolistu sociālā nodrošinājuma aspektos. Par līdzīgu praksi nodokļu optimizācijas jautājumos var nojaust arī citviet, bet šoreiz aplūkosim tikai šo piemēru.
Biedrības ASK Rīga maksātnespējas procesā atklājās, ka basketbolisti naudu saņēmuši ne tikai kā darbinieki, bet arī kā uzņēmēji un autori. Maksātnespējas lietas ietvaros pieejamais kreditoru reģistrs (saraksts ar visiem tiem, kam biedrība palika parādā), iespējams, nepiedāvā pilnu priekšstatu par līgumu struktūru klubā, tomēr loģiski var secināt, ka vismaz dažas no autora līgumu summām veidoja būtisku spēlētāju ienākumu daļu. Daži no ASK basketbolistiem saņēmuši spēlētāja līgumus, kas nesniedz skaidru priekšstatu par juridisko statusu. Tikai vienam basketbolistam kreditoru reģistrā nepārprotami norādīts, ka viņam bijis darba līgums. Jā, klubs bija noslēdzis vēl pāris darba līgumu, tomēr tie bija vien atsevišķiem kadriem no atbalsta personāla, piemēram, cilvēkiem, kurus sauca par trekno gadu menedžeriem.
Tā kā Latvijā atļauts slēgt neierobežotu skaitu un veidu līgumu, sportistu vienlaicīgi var noformēt darbā gan uz darba līguma, gan autoratlīdzības līguma pamata. Klubs it kā apmierinājis prasību, ka jābūt noslēgtam darba līgumam, tomēr darba alga var nepārsniegt valstī minimāli noteikto (2020. gadā tā ir 430 eiro; raksta turpinājumā aprakstīšu, ka sociālo maksājumu jautājumos profesionāliem sportistiem šis minimums faktiski izpaužas savdabīgi). Visu pārējo atlīdzību var formēt kā maksu par pakalpojumiem autoratlīdzības līgumā (viegli izbeidzams līgums, kura ietvaros izmaksājamo summu pēc objektīviem vai subjektīviem kluba ieskatiem var koriģēt). Pareizi strukturējot līgumus, klubs praktiski nemaksās nekādu nodokli, kamēr sportists samaksās minimāli pieļaujamo sociālo nodokli un iedzīvotāja ienākuma nodokli.
Darba līgumu plusi un mīnusi pret autora līgumu
Noformējot basketbolistu nevis ar darba līgumu, bet autoratlīdzības līgumu vai uzņēmuma līgumu, efekts ir acīmredzams – klubs maksā mazākus nodokļus, no līguma arī vieglāk var tikt vaļā.
Visu sarunu lasiet žurnāla Sporta Avīze marta numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!