Gada nogale ierasti bijis klusāks periods stadionos un arēnās, taču Latvijas sporta sabiedrībai pēc iespējām izlādēt emocijas tālu nav jāmeklē, jo nu jau par neatņemamu šī laika posma sastāvdaļu kļuvusi publiska plēšanās par to, kādēļ sportista Andreja sasniegumi novērtēti augstāk par Pētera panākumiem? Ar ko Linda pagājušajā gadā bija labāka par daudz augstākā līmenī startējošo Ritu? Kāpēc pie mums netiek novērtēti sporta karalis un karaliene? Un kurš pamuļķis vispār izvirzīja Kristapa kandidatūru kādā no nominācijām – kā viņa kļūšana par Latvijas labāko izskatīsies visas pasaules acīs!? Allaž novērtēju saprātīgu un argumentētu diskusiju, un arī man ne reizi vien vienā vai otrā nominācijā radušies jautājumi, taču dienas beigās jāatceras, ka katrs sarunā pieminētais sportists vietu tajā nopelnījis ar savu darbu, sviedriem, asinīm, pašatdevi un panākumiem. Vislielākais prieks man ir par to, ka 2021. gadā, nosakot labākos, bieži vien nācās krietni palauzīt galvu, jo pat pandēmijas laikā sasniegumu un uzslavu pretendentu bijis gana daudz.
Arī Sporta Avīze ar piecdesmit ekspertu palīdzību tradicionāli noteica gada labākos savā versijā, turklāt 3x3 basketbola zelta četrinieks aptaujā uzvarēja ar sen nebijušu pārsvaru. Tas rosināja pārdomāt, ar ko tad viņi pagājušajā gadā bijuši tik ļoti pārāki par citiem. Ar to, ka kļuva par olimpiskajiem čempioniem? Ne vienā vien atbildē izskanēja frāze, ka olimpiskais zelts ir pāri visam. Vai tas nozīmē, ka viņi pagājušajā gadā būtu bijuši sliktāki sportisti, ja pēc Kārļa Lasmaņa pēdējā metiena bumba atsistos pret stīpu, atlēktu laukumā un spēle noslēgtos citādāk? Šie puiši pierādīja, ka ar entuziasmu, darbu un šķipsniņu veiksmes no vidusmēra sportista maizes iespējams nokļūt pasaules līmeņa sasniegumu virsotnē, kaut arī sporta veida disciplīnā, uz kuru dažs labs klasiķis skatās greizi. Hei, noskatieties vēlreiz olimpiskā fināla atkārtojumu un to, kā Edgars Krūmiņš ar savainotu kāju metas atpakaļ laukumā, lai dažas epizodes vēlāk to pamestu četrrāpus! Tā minūte vienā no intensīvākajiem olimpiskajiem sporta veidiem, iespējams, deva tieši tik daudz atelpas, lai pārējie komandas dalībnieki varētu pasākumu aizvest līdz zeltītai kulminācijai. Viņi ir to pelnījuši!
Interesanti, kāds būtu aptaujas iznākums, ja Kristaps Porziņģis, Luka Dončičs un treneris Riks Kārlails savu ambīciju trīsstūrī Dalasā būtu atraduši kopīgu valodu, lai Nacionālās basketbola asociācijas izslēgšanas turnīra izšķirošajā, septītajā, spēlē uzvarētu Losandželosā un aizvestu Mavericks uz pasaules spēcīgākās līgas nākamo kārtu? Jā, Kristapa sniegums pagājušajā sezonā nebija spožākais viņa karjerā, bet "viņi ir pelnījuši būt sešiniekā tikai ar to, ka atrodas tur!" – arī to apgalvoja vairāki aptaujātie, turklāt šo argumentu var attiecināt ne tikai uz abiem basketbola mekas pārstāvjiem, bet arī, piemēram, bokseri Mairi Briedi, kurš 2021. gadā aizstāvēja pasaules čempiona jostu vienā no pasaules prestižāko boksa organizāciju versijām. Jā, daudzi rauc degunu, ka latvietis vienīgo cīņu gadā aizvadīja pret apšaubāmas kvalitātes pretinieku, bet, ziniet, es pret automehāniķi Artūru Mannu neriskētu doties ringā un neieteiktu to darīt 99 procentiem Latvijas sporta līdzjutēju. Mairis pērn bija krietni spēcīgāks par Mannu iepriekš ieguldītā darba dēļ. Viņš, Porziņģis un Dāvis Bertāns mūs pieradinājuši pie virsotnēm, par kādām pirms dažiem gadiem pat neuzdrošinājāmies sapņot, un viņi joprojām tās turpina iekarot! Arī viņi ir pelnījuši atzinību.
Mazliet žēl, ka aptaujas rezultātos tā arī neparādījās Latvijas futbola valstsvienības vārds. Smieklīgi? Manuprāt, ne, jo šī komanda gada laikā sasniegusi iespaidīgu progresu ne tikai rezultātu ailītēs, bet arī sporta sabiedrības acīs. Daudziem droši vien vilki vēl joprojām asociējas ar pamatīgām sagrāvēm pret Slovēnijas un Izraēlas līmeņa komandām, kā arī apkaunojošiem zaudējumiem pundurvalstīm, pret kurām nespēja izdarīt trīs precīzas piespēles pēc kārtas. Jā, pagājušajā gadā Pasaules kausa kvalifikācijas turnīrā izdevās uzvarēt tikai Gibraltāru, taču pret trīs nomināli spēcīgākiem pretiniekiem tika izcīnīts neizšķirts, turklāt komandas sniegums atstāja pēcgaršu, ka spēlējam vēl labāk. Pārspīlēti būtu teikt, ka futbolistiem nu jādod apbalvojumi, taču starp nominantiem noteikti redzu pārstāvjus, kuriem līdzās šī komanda izskatītos pietiekami labi. Varbūt vaina nav sasniegumos, bet sporta veida pārstāvju prasmē atrast veidus, kā pozicionēt sevi ne tikai potenciālā novērtējuma, bet, vēl svarīgāk, arī iespējamā atbalsta meklējumos?
Nevaru paskriet garām arī bobsleja un kamaniņu trasei Siguldā, kur gūtie panākumi ļoti bieži bijuši iemesls strīdiem par konkurences līmeni un sporta veidā iesaistīto skaitu, turklāt renes sports diskusiju ugunslīnijā nokļuvis pēc ieplānotajiem vērienīgajiem valsts ieguldījumiem trases attīstībā. Neriskēšu mesties krustugunīs diskusijā par olimpiskajām godalgām, sporta veidu popularitāti pasaulē un iespējām ar to nodarboties jauniešiem. Tas viss ir svarīgi, taču varu tikai noņemt cepuri to Latvijas sportistu un treneru priekšā, kuri spēj ledus trasē sacensties un uzvarēt konkurentus no lielvalstīm, kas šajos sporta veidos iegulda neskaitāmas reizes vairāk līdzekļu. Arī samērā nelielā konkurencē iekļūšana starp labākajiem pasaulē prasa milzu darbu un talantu, un arī šādi sasniegumi ir atzinības vērti.
Kopīgi notikumi, pārdzīvojumi, piedzīvotais veido nāciju un tās identitāti. It īpaši, ja tie ir pozitīvi, – tas ļauj sevi identificēt ar šo uzvaru un sajust sevi kā daļu no tās. Tādēļ novēlu šogad gūt tik daudz sportisko panākumu, lai decembrī noteikt nākamo aptauju laureātus būtu divtik grūti!