Tiešām devāties kortā ar domu – kā būs, tā būs?
Tas jau nenozīmē, ka kortā nebijām noskaņojušās cīnīties par katru bumbu un laukuma centimetru. Kad izeju kortā, vienmēr esmu par simt procentiem noskaņojusies, agresīva un gatava cīnīties par uzvaru, un arī Nastja tāda ir katrā spēlē. Par brīvu neatdodam nevienu punktu. Kā būs, tā būs – tas vairāk attiecas uz kopējo pieeju turnīram. Neuzlikām sev pārāk lielu mērķi, ka derēs tikai zelts un nekas cits nebūs labs. Ļāvāmies procesam, baudījām katru punktu, lieki neiespringām. Pašas smējāmies, ka iespringstot nekas nesanāk, bet neiespringstot – nekā nebūs (smejas). Mums kaut kā sanāca noķert to sajūtu, ko var raksturot kā brīvo fokusu.
Saki, ka sniegumu īpaši neuzlabojāt, taču – īpaši jau izšķirošajās spēlēs – izdevās pārspēt pretinieces, pret kurām sezonas gaitā allaž klājās grūti!
Es tam nepiekrītu. Jā, tā varētu šķist pēc rezultātiem, jo šīm komandām tiešām biežāk bijām zaudējušas, taču tās spēles nebija tik sliktas. Pret fināla pretiniecēm (Kristena Nusa un Tarīna Brašere – aut.) Gštādes turnīra finālā vasarā zaudējām divu punktu spēlē. Tas nozīmē, ka būtībā spēlējām viņu līmenī un visu izšķīra viena kļūda viņām vai mums. Zinājām, ka tajā līmenī varam spēlēt. Taisnība, ka pret ceturtdaļfināla pretiniecēm (Mollija Šova un Kellija Čenga – aut.) mums līdz šim gāja ļoti grūti, tur tiešām bija sliktas spēles, bet arī tas, iespējams, nospēlēja mūsu labā. Ļoti gatavojāmies pret viņām, bet viņas varbūt kaut kur mūs līdz galam nenovērtēja un nebija gatavas tādai pretestībai.
Līdz ceturtdaļfinālam visās spēlēs bijāt favorītes?
Jā, un, manuprāt, nospēlējām atbilstoši savam statusam. Interesanti, ka pirmās piecas spēles mums bija pret komandām, ar kurām nekad nebijām spēlējušas. Tas ir diezgan pārsteidzoši, ņemot vērā, ka vairums vadošo komandu sezonas gaitā elites turnīros taču kādā brīdī satiekas. Patiesībā tādas spēles nav vienkāršas, ko parādīja arī rezultāti – apakšgrupā dueļi sanāca vislīdzīgākie. Komandas, kuras uz papīra ir vājākas, pret mums var tikai iegūt. Viņām nav nekāda saspringuma, bet vienlaikus tās spēlē augstā līmenī. Uz pasaules čempionātu vājas komandas netiek. Izliktie numuri kaut kādā mērā korelē ar komandu spēku, bet augstākajā līmenī tie nekādi negarantē vieglākas spēles.
Kā jūs gatavojaties spēlēm pret šādām «neiepazītām» pretiniecēm?
Vispirms jau treneri kopā ar statistiķi Aivi Kokinu izpēta visas spēles, kas varētu būt svarīgas attiecībā uz konkrēto pretinieku, saliek kopā visu svarīgāko. Mēs ar Nastju arī pašas paskatāmies, kā pretinieces spēlē. Pirms spēles treneris piedāvā stratēģiju, mēs uzdodam jautājumus, ja tādi ir. Izveidojam plānu A un plānu B, lai spēles gaitā būtu gatavas visam. Setā ir iespēja tikai 30 sekunžu aprunāties ar treneri, tāpēc visam jābūt sagatavotam iepriekš.
No pludmales volejbolistiem esmu dzirdējis, ka var gatavoties, cik pamatīgi vien vēlas, tomēr nekas neaizstāj to izjūtu, ja konkrētais pretinieks jau ir sajusts kortā!
Tam var piekrist, tāpēc šādos gadījumos ir svarīgi, lai mums pašām būtu skaidras pamata lietas, kurām ir jābūt vienmēr. Vispirms jau «saidauts» jeb punkta iegūšana pēc serves uzņemšanas. Stratēģija vienmēr ir vērsta vairāk uz aizsardzību, lai varam pacelt tās bumbas. Protams, svarīgākais saistās ar servi. Var būt vislabākais spēles plāns, bet, ja pašas neservēsim pāri tīklam vai nevarēsim uzņemt pretinieču servi, tad no tā jēgas nebūs.
Vai spēles plānā ietilpst arī kādi skatieni vai izsaucieni pretinieču virzienā?
Visu sarunu lasiet žurnāla Sporta Avīze janvāra numurā! Žurnāla saturu gan drukātā, gan digitālā formātā iespējams abonēt mūsu mājaslapā ŠEIT!