Andrim bija vien 16 gadu, kad uz Rīgas sporta manēžu sāka braukt ne tikai skauti, bet arī Nacionālās basketbola asociācijas (NBA) klubu augstākās amatpersonas, sverot un vērtējot augumā raženā Purvciema zēna prasmes. Visvairāk viņš iepatikās leģendārās 1992. gada ASV basketbola izlases dalībniekam Krisam Malinam, kurš tobrīd pildīja Goldensteitas Warriors viceprezidenta pienākumus. Warriors pat daļēji apmaksāja Biedriņa brīvlaišanas izpirkšanu no Rīgas Skonto komandas un leģendārajos 2004. gada Jāņos, kad visa Latvija skatījās arī Eiropas futbola čempionāta spēli pret Nīderlandi, viņu NBA draftā izvēlējās ar 11. numuru.
Kā devītais visu laiku jaunākais NBA spēlētājs, debitējis mačā pret Jūtas Jazz, Andris pirmajās divās sezonās krāja pieredzi un kilogramus. Tomēr, kad 2006. gada vasarā par Warriors stūrmani kļuva leģendārais Dons Nelsons, kurš šobrīd ieņem otro vietu uzvarām bagātāko līgas treneru sarakstā, viņš sāka uzticēties latvietim. Un latvietis uzticību nepievīla. Šajā sezonā Warriors kā konferences astotā komanda kvalificējās izslēgšanas turnīram un tā pirmajā kārtā izslēdza Dalasas Mavericks, sagādājot milzīgu pārsteigumu. Veiksmīgais sniegums Biedriņu atalgoja ar sešu gadu kontraktu par 54 miljoniem dolāru, kas viņu tobrīd padarīja par visvairāk apmaksāto Latvijas sportistu. Pirmajā šī līguma darbības gadā Biedriņš savu statistiku vēl uzlaboja, bet pēc tam saskārās ar traumu epidēmiju – augumā raženais spēlētājs regulāri guva potīšu mežģījumus, pārrāva vēdera muskuli, kā saārstēšanai vajadzēja veikt operāciju. Zūdot ne tikai fiziskajai, bet arī emocionālajai pārliecībai, turpinājumā diemžēl viņa sniegums strauji aizgāja uz leju. Tā redzamākā izpausme bija zema soda metienu precizitāte, kas par spēlētāju raisīja pat ņirgāšanos. Visi centieni līkni salauzt bija neveiksmīgi, un, daudzmiljonu līgumam noslēdzoties, Andris atgriezās dzimtenē. Turpmākos desmit gadus viņš bija pilna laika tēvs, intervijas praktiski nesniedzot.
Šajā Sporta Avīzes numurā piedāvājam lasīt pirmo Andra Biedriņa interviju vairāk nekā septiņu gadu laikā, kurā bijušais basketbolists atklāti runā par ikvienu tēmu un atzīst, ka vienīgā sāpe viņam ir par to, ka pašlaik līdzjutēji vairāk atceras karjeras neveiksmīgās beigas nekā to, ko viņš paveica labākajos gados. "Uzskatu, ka man bija ļoti laba karjera, es daudz ko sasniedzu, biju pirmais draftētais. Tomēr atceras tikai, ka tu nevari iemest sodiņus, laiku, kad tu nespēlēji un sēdēji uz soliņa. Par to man ir škrobe, bet ne uz vienu ļaunu prātu neturu, saka kādreizējais basketbolists. Kā zināms, pirms Biedriņa Latvija NBA bija pārstāvēta tikai 13 spēlēs, kuras aizvadīja Gundars Vētra, tāpēc tolaik daudzu prātos valdīja doma, ka Latvijas sportistiem NBA tikt ir nereāli. Tieši Andris Biedriņš bija pirmais, kurš pierādīja pretējo. Andris bija pirmā neatkarīgās Latvijas sporta superzvaigzne, kurš, pateicoties Dieva dotam augumam, talantam un darbam, guva lielus panākumus, tāpēc nav pelnījis stereotipus, kādi šobrīd sabiedrībā pastāv, – tusētājs, nemāk trāpīt soda metienus, turklāt spēlē bez motivācijas.
Atšķiriet vai iegādājieties ekiosks.lv decembra žurnālu, lasiet plašo interviju un veidojiet savu viedokli par spēlētāju, ar kuru Latvijai vajadzētu lepoties