Riteņbraukšana nav tavs pirmais sporta veids.
Pamatskolā Carnikavā sāku ar daudziem citiem sporta veidiem. Kad man bija gandrīz 15 gadu, māsas tā brīža draugs aizvilka mani uz pirmajām riteņbraukšanas sacensībām Baložos, bet viens cits draugs no Carnikavas, kurš jau bija sācis iet pie Jāņa Krišlauka, uzaicināja mani līdzi uz treniņu.
Nenobijies, ka riteņbraukšana ir viens no pašiem smagākajiem sporta veidiem?
Man nebija domu par profesionālo sportu. Tas vienkārši bija veids, kā pavadīt laiku, sevi izkustināt, patērēt enerģiju un nedaudz iegūt brīvības sajūtu, kādu sniedz velo.
Kad Romāns Vainšteins uzvarēja pasaules čempionātā, par riteņbraušanu vēl nedomāji?
Nē, šo notikumu atceros ļoti miglaini. Arī, kad sāku braukt, par profesionālo riteņbraukšanu joprojām neinteresējos. Tikai, kad man bija 17–18 gadu, sapratu, ka tas ir iespējams arī kā profesionāls sporta veids, ka ir kaut kāda komanda Rietumu banka.
Par kuriem sportistiem bērnībā fanoji?
Man nebija lieli elki un cilvēki, kuriem sekoju, bet uz viena no skapjiem gan mājās bija Ņūdžersijas Devils vārtsarga Martina Brodēra uzlīme. Hokejs man vienmēr ir paticis, un mans sapnis bija kļūt par hokeja vārtsargu. Gadu arī uzspēlēju komandā Sāga, kas tobrīd vēl bija bāzēta Daugavas stadionā, tomēr šo sporta veidu ģimene nevarēja atļauties finansiāli, tāpēc nācās no sapņa atteikties.
No tava vecuma Sāgas spēlētājiem slavenākais noteikti ir Roberts Bukarts.
Jā, komandā bija Bukarts, Māris Bičevskis un vēl dažus šobrīd joprojām redzu spēlējam.
Hokeja vārtsargus bieži sauc par dīvaiņiem, jo ne katrs grib, lai viņu nomētā ar ripām.
Nezinu, kāpēc, bet man vēl joprojām liekas, ka būt par hokeja vārtsargu ir diezgan stilīgi.
Vai, pabeidzot ģimnāziju, bija dilemma – turpināt trenēties vai visu uzmanību veltīt mācībām?
Jā, tas bija brīdis, kad vajadzēja pieņemt lēmumu, ko darīt vismaz tuvākajā nākotnē. Iestājos Latvijas Universitātes statistiķos un mēnesi arī aizgāju tur paostīt gaisu, tomēr paralēli man piedāvāja līgumu Francijā un šāda iespēja tik bieži var arī neparādīties. Ar mācībām to, protams, savienot nevarēja, jo atrados citā valstī, bet teleportācija tobrīd vēl nebija izgudrota, tāpēc nācās izlemt. Šis lēmums nebija viegls.
Šobrīd esi stabils Pasaules tūres braucējs. Kādu pats tur redzi savu lomu?
Esmu viens no komandas biedriem, uz kuru vienmēr var paļauties, viens no braucējiem, kuru var ielikt jebkurās sacensībās – vai tas ir krimināls Giro d’Italia posms, kurā jālien Dzonkolana kalnā, vai Parīze-Rubē, es vienmēr varu būt noderīgs komandas biedrs. Šad tad sanāk arī izmantot savas iespējas, kad tās parādās.
Ko maina tas, ka Pasaules tūrē ir jau trīs latvieši?
Arvien vairāk un vairāk ziņās redzu informāciju par riteņbraukšanu – ir vairāk kam sekot, un cilvēkiem tā sāk interesēt. Nav tā, ka tikai viens braukā un ik pa laikam par viņu iespējams dzirdēt, tagad par mūsējiem riteņbraukšanā ir konstanta informācija. Ja neesmu es, ir Krists Neilands vai Emīls Liepiņš.
Riteņbraukšana televīzijā ir pieejama diezgan plaši, bet daudzi nespēj noķert tās azartu. Kāpēc vajadzētu slēgt iekšā Eurosport un to skatīties?
Īstenībā labāk aicinu iet ārā un braukt ar riteni, nevis to skatīties televīzijā. Tas ir daudz foršāk!
Kurš ir šī brīža labākais riteņbraucējs pasaulē?
Šobrīd tas ir Vauts van Ārts. Viņš individuālajā braucienā var apsteigt pasaules čempionu, sprintā uzvarēt lielākos sprinterus un kalnā līst kopā ar labākajiem kalnu speciālistiem. Viņš šobrīd ir spējīgs uz visu.
Vai jūti, ka jaunie riteņbraucēji iedvesmojas arī no tevis?
Ik pa brīdim dzirdu, ka kāds jaunais tieši mūsu trīs dēļ uzkāpis uz riteņa. Vienmēr prieks par šādām ziņām.
Sanāk ar viņiem kādreiz izbraukt kopēju treniņu?
Pēdējā laikā ne, jo diemžēl joprojām ap stūri ir pandēmija. Tomēr, kad pabeidzu savu pirmo Tour de France, mēs ar Veloprofu devāmies lielā izbraucienā, un tajā piedalījās gan mazi, gan lieli cilvēki. Kad tas bija iespējams, ik pa laikam arī aizbraucu uz treniņiem pie pirmā trenera Krišlauka, bet pēdējā laikā diemžēl iesaistīties nav sanācis.