Laika ziņas
Šodien
Skaidrs
Rīgā +17 °C
Skaidrs
Pirmdiena, 29. aprīlis
Raimonds, Laine, Vilnis

Apzināties kalnu bīstamo dabu

Sports var būt nežēlīgs. Dažreiz gadās tādi negadījumi, ka ārsti jau sāk pieļaut iespēju – cietušais ne tikai vairs nekad nesportos, bet pat nestaigās. Tieši šādi bija ar Eināru Lansmani, tomēr viņš lauza ne vien kājas, bet pēc tam arī ārstu prognozes. Šobrīd Einārs kā Latvijas Slēpošanas federācijas valdes loceklis ir frīstaila slēpošanas un snovborda galvenais kūrētājs mūsu valstī un, balstoties savā ilggadējā pieredzē, iesaka, kas jāņem vērā, lai iesācējiem, dodoties slēpot, pirmā pieredze uz kalna atmiņā paliktu kā pozitīvs piedzīvojums, nevis nepatīkamas mocības.

30 SIMTDAĻAS LĪDZ OLIMPIĀDEI

Piecu gadu vecumā tēvs Eināram Lansmanim jautāja, vai viņš vēlas trenēties kalnu slēpošanā. Atbilde sekoja viennozīmīga – jā, protams! Īsti gan neesot bijis skaidrs, ko tas nozīmē. Jā, iepriekš kaut kas bija redzēts, tomēr uz kalna bija sanācis būt tikai vienu reizi. Tomēr kopš tā brīža kalni, sniegs un ekstrēmie sporta veidi kļuvuši par viņa dzīves svarīgāko kompasu. Tā kā Einārs ir rīdzinieks, kalnus vajadzēja meklēt ārpus galvaspilsētas – pirmie treniņi notika Ērgļos, vēlāk Gaiziņkalnā, un tikai pēc tam pievienojās Rīgai tuvākā Sigulda. Un tā joprojām – arī šobrīd, kad viņš jau gandrīz pirms 14 gadiem karjeru ir noslēdzis, divas trīs reizes nedēļā izskrien no Rīgas, lai pabūtu uz kalna. Tā ir slēpotāju ikdienas neredzamā daļa, gandrīz divas stundas pavadot ceļā vienā virzienā. Paralēli kalnu slēpošanai bērnībā Einārs izmēģināja un arī gana nopietni nodarbojās ar peldēšanu, kā arī skrituļslalomu un citiem alternatīvajiem sporta veidiem, taču kalnu slēpošana bija svarīgāka nekā viss pārējais. Viņa pēdās sekoja arī brālis Edvards, kas nodarbojās ar kalnu slēpošanu, bet vēlāk arī frīstaila slēpošanu. 

Lai arī trūcis pārliecības, ka kādreiz izdosies kalnu slēpošanā sasniegt ko nozīmīgu, tas tomēr Einārā nav apturējis vēlmi meklēt veidus, kā kļūt labākam. Tieši pārliecība un ticība saviem spēkiem ir tas, ko viņš pašlaik mēģina jauniešiem iedot jau no paša ceļa sākuma. "Pat ja bērns nekļūs par olimpisko čempionu, ar šo pārliecību viņš spēs kļūt par labu speciālistu jebkurā citā jomā." Kādā mirklī Einārs kā mērķi sev uzstādījis tikšanu pie stipendijas augstskolā ASV, kur paralēli varētu gan iegūt izglītību, gan uzlabot prasmes slēpošanā. Sportiski sekmīgākā viņam bija 2009./2010. gada sezona jeb tieši brīdis pirms plānotās došanās uz ASV. Pirms tam gan vēl vajadzēja pacīnīties par tikšanu uz Vankūveras olimpiskajām spēlēm. Tehniskajās disciplīnās par vienīgo Latvijai atvēlēto B normatīva ceļazīmi notika cīņa ar Kristapu Zvejnieku – viņš bija labāks slalomā, bet Einārs – milzu slalomā. Beigās vien dažu FIS punktu starpība noteica, ka vietu spēlēs izcīnījis Kristaps. Tikmēr ātruma disciplīnās A normatīvu jau bija izpildījis Roberts Rode, kas nozīmēja – lai kvalificētos spēlēm, arī Eināram vajadzēja tikt pie augstākā normatīva. Šeit esot pietrūkušas vien 30 sekundes simtdaļas kādās no sacensībām. "Rokas nenolaidās, jo zināju, ka tāpat braukšu uz Ameriku. Zināju, ka Vankūverā būtu kaut kā nostartējis, bet bez augsta rezultāta, savukārt tagad man ir četri gadi, lai gatavotos daudz nopietnāk un tad jau nākamajās olimpiskajās spēlēs ne tikai piedalītos, bet arī sacenstos par augstākām vietām," tobrīd domājis Einārs Lansmanis. Tomēr viss strauji pārtrūka. 

TAS BŪS ILGI UN SMAGI

Līdz tam brīdim viņam karjerā traumu bijis ļoti maz – mežģītas potītes skeitbordā, ceļa iekaisums no pārslodzes, lauzts pirksts. Tas nav nekas ārkārtējs, jo profesionāliem sportistiem jābūt gataviem saskarties ar veselības problēmām. Nedrīkst gan aizmirst arī uzmanīt savu garīgo veselību. "Stress ir viens no lielākajiem faktoriem, kas veselību sagandē, tāpēc ar to, it īpaši profesionālajā sportā, ir jāiemācās tikt galā." Viss mainījās 2010. gada aprīļa vidū, kad Einārs Zviedrijā piedzīvoja smagu negadījumu. Iesildoties pirms sacensībām, viņš devās līdzi draugam uz virsotni, un abi izvēlējās lejā nobraukt pa trasi, kas iepriekš vēl nebija izmēģināta. Trases lejas daļā atradās pumpa, aiz kuras nebija iespējams redzēt. To šķērsojot, pretī parādījās braucošs sniega motocikls un sekoja sadursme. "Visu atceros ļoti labi. Jau lidojuma mirklī jutu milzīgas sāpes un saķēru kājas, pēc nokrišanas jutu, kā slēpju zābaki rauj uz leju, jo kājām kauli bja pārplīsuši. Kājas locījās tā, it kā būtu izveidojusies vēl viena ceļa locītava." Sāpēs bļaujot un vāļājoties, šķitis, ka palīdzība jāgaida stundām, lai gan tās bijušas kādas 20–30 minūtes. Pēc ātrās palīdzības ierašanās viņš saņēmis pretsāpju medikamentus. Sāpes sāka atlaisties, un iestājies miglainākais posms. Viens no skaidrības mirkļiem bijis, kad mediķi mēģinājuši novilkt slēpju zābakus. Tā kā viņi nav mācējuši to izdarīt, pat runājuši par iespējamu kāju amputāciju, jo zābaku novilkšana radītu vēl smagākas traumas, kuras nebūtu iespējams sadziedēt. Tomēr tad viņiem norādīts, ka tos iespējams gluži vienkārši izjaukt. Kad tas beidzot sekmīgi tika paveikts, sekoja ķirurģiska iejaukšanās daudzu stundu garumā.

Pamostoties pēc operācijas, Eināram bijis skaidrs, ka rehabilitācija būs smaga un ļoti ilga, tomēr arī valdījusi pārliecība, ka pēc tās viņš noteikti atgriezīsies sportā, jo tieši iepriekšējās dienās pirms negadījuma pirmoreiz bija sajutis pārliecību, ka varētu sākt uzstādīt augstākus rezultātus. Tagad gan ir skaidrs, ka, vēl guļot slimnīcā, nav bijis iespējams līdz galam aptvert, cik patiesībā gūtās traumas ir smagas, un ļoti nozīmīgi, ka sportists tobrīd bija apdrošināts. "Labi vien ir, ka nezinu, kas būtu bijis bez apdrošināšanas – divas nedēļas Zviedrijas slimnīcā, operācijas un aprūpe tur, tad privātais transports ar speciāli pielāgotu lidmašīnu līdz Latvijai, operācijas Latvijā un uzturēšanās slimnīcā, rehabilitācija. Kopā tas viss prasīja aptuveni trīs gadus, un arī šobrīd, 14 gadu vēlāk, labā ceļa dēļ varu teikt, ka neesmu pilnībā atguvies."

Pirmoreiz pēc negadījuma Einārs vieglā ritmā uz slēpēm atgriezies pēc gada, griezienus un vieglākus palēcienus atsācis veikt pēc diviem gadiem, bet pēc trim gadiem fiziskās sajūtas beidzot bijušas pavisam labas. Tomēr šajā brīdī viņš vēlreiz neveiksmīgi salauza kāju. Tas noticis uz ledāja Austrijā, kad nu jau trenera amatā esošais latvietis pēc darba nolēmis nedaudz paslēpot – neapdomīgs manevrs un neveiksmīga piezemēšanas rezultējās ar lūzumu. Šajā reizē viņš no kalna novests ar helikopteru, kas atkal, iespējams, būtu izmaksājis vairākus desmitus tūkstošu, ja nebūtu nokārtota apdrošināšana.

TRAUMA KĀ IESPĒJA

Pēc negadījumā Zviedrijā iespēja doties studēt uz ASV bija zudusi, tomēr Lansmanis šo situāciju raksturo tā, ka attapies nevis izmisumā, bet jaunu izvēļu priekšā. "Redzēju, ka kalnu slēpošana Latvijā ir nedaudz iestagnējusi. Treneriem nav zināšanu, ko es, braukājot apkārt, biju paspējis uzkrāt, tāpēc man šķita, ka varu dot labu pienesumu." Šo iemeslu dēļ viņš izvēlējās sākt studijas Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā, lai apgūtu trenera prasmes un zināšanas sporta menedžmentā, kas šobrīd ļoti noder. Arī citiem sportistiem, kuriem pēkšņi pārtrūkst karjera, Einārs iesaka palikt sporta saimē. "Mums ļoti ir vajadzīgi profesionāli treneri, tiesneši, sacensību organizatori, menedžeri, cilvēki, kuri var piesaistīt sponsorus un attīstīt šos sporta veidus. Visi grib būt čempioni, bet sports neattīstīsies, ja nebūs funkcionāru. Ja tev ir laba pieredze, tu noteikti vari palikt sportā un būt noderīgs, pat ja tas ir tikai rehabilitācijas posmā. Nodot savas zināšanas tālāk ir vērtīgākais, ko iespējams darīt."

Pašam Eināram šādu iespēju sniedza viņa pirmā trenere Vita Ikauniece, kura uzaicināja palīdzēt vadīt treniņus vēl laikā, kamēr bijis jāstaigā ar kruķiem. Līdz tam viņš domājis, ka trenera amatā nekad nestrādās. "Jaunākam esot, man tas nešķita prestiži un trenerus neuzskatīju par autoritātēm," atklāti saka bijušais sportists. "Vēlāk sapratu, ka šis ir pat ļoti prestižs un foršs amats, kurš audzina jauniešus, iemāca disciplīnu." Drīz vien viņš kļuvis par privāto treneri jaunajam sportistam Danielam Losam, viņiem pievienojušies vēl vairāki labākie Latvijas jaunie kalnu slēpotāji un pat tā brīža valsts elites līmeņa kalnu slēpotāja pieaugušo grupā Lelde Gasūna. 

FRĪSTAILA BRĪVĪBAS GARŠA

Paralēli kalnu slēpošanai Eināram vienmēr interesējis viss ekstrēmais. "Kad kalnu slēpošanas treniņa laikā blakus trasei ieraudzīju parku ar rampām, vairs nespēju treniņu uztvert nopietni, jo rampa mani sauca un to gribējās vairāk. Taču valdīja apziņa – ja jau esmu uzsācis ceļu un ieguldījies kalnu slēpošanā, nemaz nerunājot par to, cik tēvs ir ieguldījis manī, negribēju visu ar vieglu roku pamest un pāriet uz frīstaila slēpošanu. Kaut gan tagad šķiet, ka varbūt tā arī vajadzēja darīt, ja jau tik ļoti gribējās." Pirmoreiz viņš pie frīstaila slēpēm tika 16 gadu vecumā pēc 2005. gadā notikušās pirmās Latvijas ziemas olimpiādes. "Lai gan man nebija lielu izredžu iekļūt trijniekā, jo olimpiādē piedalījās visi mūsu labākie braucēji, ar tēvu vienojāmies – ja es tajā tomēr iekļūšu, viņš man nopirks frīstaila slēpes. Motivāciju jutu tik lielu, ka saņēmu visus savus spēkus un trijniekā iebraucu gan milzu slalomā, gan supergigantā. Tēvam vairs nebija citu variantu kā pirkt tās frīstaila slēpes, un kopš tā laika maksimāli centos brīvajos brīžos no kalnu slēpošanas ar draugiem un brāli braukt uz parku." Turpmāk vairs nekas nebija glābjams – Lansmanis sapratis, ka, lai ikdienā justos līdzsvarots un mierīgs, aptuveni reizi nedēļā nepieciešams saņemt adrenalīna devu. "Frīstaila slēpošanā tas ir vieglāk iegūstams nekā kalnu slēpošanā. Te valda brīvība, vari taisīt trikus, kādus vēlies, un veidot pats savu stilu, kamēr kalnu slēpošanā apspīlētā kostīmā jābrauc pa nospraustu trasi. Man patika tā brīvība!" Einārs nosaka. Viņš atzīst, ka, nodarbojoties ar frīstaila slēpošanu, arī Latvijas kalnos var gūt kaifu. "Ja piedomā, kā brauc, tas ir veids, kā padarīt slēpošanu interesantāku, un tad vairs nav svarīgs pat trases garums."

Tā nu paralēli kalnu slēpošanas trenera pienākumiem un rehabilitācijai aktīvists sāka iemēģināt roku frīstaila sacensību organizēšanā, to darot kopā ar Jāni Jansonu, kurš šobrīd ar uzņēmumu We Build Parks jau divas reizes būvējis olimpisko spēļu sniega parkus. "Diemžēl kalnu slēpošanu un frīstaila slēpošanu nevar nopietni apvienot – tā ir viena un tā pati sezona, vienas un tās pašas brīvdienas, vienas un tās pašas sacensību dienas," stāsta Einārs, kurš beidzot lēmis pilnībā pievērsties sporta veidam, ko mīl jau kopš pusaudža gadiem.

PROFESIONĀLI TRAKI

Vēl viens ļoti nozīmīgs dzīves posms Eināra Lansmaņa dzīvē sākās 2011. gadā, kad tika dibināta filmu veidotāju un frīstaila slēpotāju apvienība Skilluminati, kas regulāri rada filmas, kurās sportisti veic vienkāršiem cilvēkiem grūti aptveramus trikus pilsētvidē. "Viss sākās, pateicoties video konkursam, ko organizēja igauņu slēpotāji. Piedalījās vairākas latviešu grupiņas, un mēs ar komandu Rīgas bende izcīnījām uzvaru. Sapratām, ka Latvijā vēl nav bijusi frīstaila slēpošanas filma, tāpēc pēc konkursa visi apvienojām spēkus," Lansmanis stāsta. Gadu vēlāk, kad pirmā filma bija gatava, atsaucība uz pirmizrādi kinoteātrī K.Suns piedzīvota tik liela, ka jau tajā pašā vakarā vajadzējis rīkot papildseansu, lai visi gribētāji varētu to noskatīties. Šo gadu laikā saprasts, ka parastajiem skatītājiem bieži vien visiespaidīgākie liekas triki, kuri pašiem slēpotājiem nemaz nav likušies īpaši bīstami. Tā, piemēram, brauciens lejā pa koka kāpnēm, pirms tām uztaisot salto, uz skatītājiem atstājis lielāku iespaidu nekā lēciens no vairāku metru augstuma, kur nepieciešama ļoti precīza piezemēšanās. "Kā katram kadram, tā arī katrai kustībai jābūt pārdomātai, lai izvairītos no traumām," stāsta Lansmanis, kategoriski noraidot, ka Skilluminati var salīdzināt ar populāro Jackass apvienību, kuriem galvenais mērķis ir sasisties – latvieši ir pieredzējuši profesionāļi tajā, ko dara, lai arī tieši tikpat traki. Vietas izvēlēšanās pilsētvidē ir ļoti sarežģīta, jo jāņem vērā ne tikai drošība, bet arī laiks, kurā filmēt, lai nevienam netraucētu vai pēc ilgas gatavošanās ekstrēmisti netiktu pēkšņi aizdzīti, taču dažreiz arī tiek izlemts apkārtējiem sagādāt pārsteiguma efektu. Kā vienu no interesantākajām pieredzēm Einārs nosauc filmēšanu pie Rīgas cirka, kur triku tika izlemts filmēt laikā, kad cilvēku kustība ir visaktīvākā. "Mēs ieradāmies ar busiņu, ātri izbērām sniegu no miskastes maisiem, visu sagatavojām. Tikmēr no otras puses ieradās slēpotājs, kuram bija plānots, ar gumiju atvelkoties, nobraukt lejā pa margu. Triks gan neizdevās, jo slēpotājam izslīdēja slēpe. Sasitoties pret margu, viņš pāršķēla muskuli, taču šis kļuva par lielisku adrenalīna kadru filmai."

Pašlaik Einārs Lansmanis kļuvis par alternatīvo un ekstrēmo sporta veidu treniņu centra The Spot vadītāju. Tas izveidots ar mērķi veicināt un attīstīt aktīvu un veselīgu dzīvesveidu jauniešu vidū, kur trenēties iespējams gandrīz ikvienam no ekstrēmajiem sporta veidiem – snovbordistiem, veikbordistiem, BMX braucējiem, skeitbordistiem, skrituļslidotājiem, skūteristiem, parkūristiem, frīstaila slēpotājiem. "Esam tāds alternatīvo sporta veidu olimpiskais centrs," stāsta Lansmanis, paužot prieku, ka olimpisko spēļu programmā tiek iekļauti arvien vairāk alternatīvie jeb mūsdienīgie sporta veidi. Kaut gan sportistu komūnā domas par to dalās, jo šie sporta veidi vienmēr saistījušies ar konkrētu dzīves stilu, nevis masveida popularitāti, entuziasts uzskata, ka tas var piesaistīt gan jaunus sportistus, gan lielāku finansiālo atbalstu, paplašinot attīstības iespējas. "Iekļūšana olimpiskajā saimē un kļūšana populāriem sniedz brīnišķīgas iespējas un nekādā veidā netraucēs dzīvesstila sadaļai. To daži no mūsu komūnas cilvēkiem nesaprot. Šīs iespējas, kas tagad rodas, nepieciešams izmantot."

BAUDĪT DROŠI

Dodoties uz The Spot centru, katram vecākam vai pašam jaunietim, ja viņš ir vecāks par 18 gadiem, jāparaksta apliecinājums, kurā ieteikts arī apdrošināties, jo alternatīvie sporta veidi saistās ar risku. The Spot centrs sadarbojas ar apdrošināšanas tehnoloģiju uzņēmumu Balcia, sniedzot saviem klientiem izdevīgu Junior apdrošināšanas programmas piedāvājumu jaunajiem sportistiem.Pārsvarā piedzīvoti pozitīvi piemēri, kad, ja tiešām notiek negadījums, apdrošināšana ļauj atviegloti uzelpot un koncentrēties uz veiksmīgu un ātru atlabšanu, taču ir arī gluži pretēji gadījumi, kad par sekām domā tikai pēc traumas gūšanas. "Ja mēs katram bērnam skrietu pakaļ un teiktu – hei, netaisi to salto, jo tu vari sasisties! –, no šiem sporta veidiem un treniņiem nebūtu nekādas jēgas. Apgūstot spēju trikus tehniski pareizi izpildīt, tiek mazināts traumu gūšanas risks un tieši par to arī ir The Spot," uzsver centra vadītājs, stāstot, ka noteikti nebūs tā, ka bērns uzreiz sāks apgūt trikus. Lai līdz tiem tiktu, gan jātrenējas uz batuta, gan jāattīsta fiziskā sagatavotība, tos vispirms jāmācās pildīt uz mīkstā seguma. Tomēr risks pastāvēs vienmēr, tieši tāpēc jānodrošinās ar apdrošināšanu, lai neveiksmīga sakritība nenovestu pie negaidītiem papildu izdevumiem. 

Šī ziema vēl ne tuvu nav beigusies, un, ja esat nolēmuši pirmoreiz doties uz kalnu, pieredzējušais eksperts norāda, ka svarīgi ir apdrošināties un pirmos soļus spert apdomīgi, saņemot padomus no pieredzējušiem treneriem. Ja vēlme ir pamēģināt uzkāpt uz frīstaila slēpošanas slēpēm vai snovborda dēļa, Lansmanis primāri iesaka vērsties pie Freeski skolas, Žagarkalna frīstaila un snovborda akadēmijas, Rīgas snovborda skolas vai Mikasa snovborda skolas Milzkalnā – tajās visās ir zinoši treneri, kuri palīdzēs ar padomu, tā mazinot risku pirmajai pieredzei būt nepatīkamai. "Vienalga, uz dēļa vai slēpēm, katrs jaunais kalna apmeklētājs palīdz arī sportam kopumā. Apmeklējot trases, pērkot biļetes, kalnu īpašnieki redz, ka ir interese, tāpēc vairāk ieguldīs snovparku attīstībā," stāsta entuziasts, bet uzsver – ja cilvēks neapzinās valdošos riskus, kalni ir bīstami. "Bieži to uztver kā aiziešanu uz atrakciju parku, kur tevi piesprādzē krēslam un nekas jau nevar notikt. Tomēr tā nav. Uz kalna jebkura nodarbe, pat vienkārša šļūkšana, satur zināmu risku, un vieglprātīga izturēšanās rada bīstamību ne tikai pašam, bet arī apkārtējiem. Katram nepieciešams apzināties savu individuālo spēju līmeni un jābūt kritiskam. Ja visu dara pamazām un atbilstoši sagatavotības līmenim, beigu rezultāts būs gan drošāks, gan baudāmāks."

"Liela daļa cilvēku nevis domā par to, kā viņi nobrauks trasi, bet vēlas vienkārši nobraukt, tāpēc arī rodas iespaids, ka Latvijā nav interesanti un trase ir īsa. Tomēr, ja piedomā, kā brauc, izmanto palēcienu iespējas, brauc atmuguriski, slēpošana kļūst daudz interesantāka," Lansmanis stāsta. Viņš atzīst, ka nevajag noniecināt Latvijas kalnu iespējas. Ja tomēr izlemts doties uz lielajiem Eiropas kalniem, kur ir gan garākas trases, gan lielāks ātrums un sniega daudzums, arī pasakaini skati, eksperts norāda, ka iespējams braukt arī bez pieredzes. Tad gan noteikti būs nepieciešams vai nu instruktors, vai pacietīgs draugs, kurš gatavs ziedot savai slēpošanai atvēlētās dienas iesācēja apmācīšanai. "Ja izvēlas kūrortu, kurā ir pieejamas iesācēju vai bērnu līmeņa trases un pacēlāji, nedēļas laikā var labi iemācīties braukt. Tomēr ir svarīgs noteikums – lai mācības būtu veiksmīgākas un brauciens baudāmāks, jābūt labai fiziskai sagatavotībai. Daudzi neaizdomājas, ka ikviens nobrauciens ļoti nogurdina, bet nogurums palielina traumu risku." Dodoties uz ārzemju kalniem, jāatceras, ka nepieciešama ne tikai ceļojuma apdrošināšana, bet būtu vēlams papildus iegādāties arī nelaimes gadījumu apdrošināšanu, kas smagas traumas gadījumā nosegs arī rehabilitācijas procesu pat 30 mēnešus ilgi pēc traumas gūšanas. Obligāti nepieciešama arī Eiropas veselības apdrošināšanas karte jeb EVAK. Apdrošināšanas tehnoloģiju uzņēmumam Balcia ir Latvijā šobrīd unikāls piedāvājums saviem ceļojumu apdrošināšanas klientiem, kuriem nokārtota arī EVAK un gadījies nokļūt valsts medicīnas iestādē, maksāt 25 eiro lielu dienas naudu.

AKTĪVS BEZ RAIZĒM

Raugoties uz šo stāstu no apdrošināšanas tehnoloģiju uzņēmuma Balcia puses, skaidri redzams, ka gan ekstrēmās atpūtas cienītāju, gan ziemas prieku baudītāju ērtībām nepieciešams izveidot viegli saprotamu piedāvājumu, kas aptver maksimāli daudz risku, saka uzņēmuma risku parakstīšanas un produktu attīstības vadītājs Renārs Duntavs. "Mēs mēģinām nedomāt klasiski izprotamajos apdrošinātāja standartos. Vēlamies cilvēkus iedrošināt savā dzīvē izmēģināt ko vairāk, paralēli ļaujot viņiem sajust, ka aiz muguras ir drošības spilvens. Neskatoties uz polises esamību, bieži paliek neskaidrība, vai tiešām esi apdrošināts. Piemēram, aizbrauc slēpot, bet ieraugi, ka pieejama arī kāda cita forša nodarbe. Tad jāsāk domāt, vai pie cita apdrošinātāja saņemtajā polisē šī nodarbe ir iekļauta. Mēs izstrādājām produktu, kurā saprāta robežās ir iekļauts maksimāli viss," Duntavs stāsta par Balcia piedāvājumiem Winter Combo un Extreme. Piedāvājumā Winter & City Combo ir iekļauta gan braucamlīdzekļa apdrošināšana, gan nelaimes gadījumu apdrošināšana, gan apdrošināta arī vispārējā civiltiesiskā atbildība. Savukārt piedāvājums Extreme raksturojams ar vārdiem "robežu nav", jo tā ietvaros apdrošināti negadījumi visā pasaulē. "Šī polise darbojas cauru gadu neatkarīgi no tā, cik tu augstu vai zemu esi un ar kādām sporta aktivitātēm nodarbojies," saka Duntavs un vēlreiz uzsver, ka, dodoties slēpot vai pievēršoties citām ekstrēmām ziemas nodarbēm, nepieciešams iegādāties arī ceļojuma apdrošināšanu. "Ir bijuši gadījumi, kad mums cietušie jāpaņem no trases ar helikopteru, un tur, protams, izmaksas ir iespaidīgas. Braucot uz ārzemēm, tu rēķini – labi, ja kaut kas notiks, tas izmaksās tūkstoti, divus, piecus, bet mums ir bijuši gadījumi, kad ārstēšanās slimnīcā sasniedz 60–70 tūkstošus eiro," Duntavs norāda uz skarbo realitāti un uzsver, ka nedrīkst riskēt un ir jābūt apdrošinātiem. Tomēr jārēķinās, ka jāapdrošinās ne tikai tad, ja brauc uz kalniem ārzemēs. Arī Latvijā krustenisko saišu vai pleca operācija izmaksās, sākot no pusotra tūkstoša un pēc tam priekšā vēl būs vairākus mēnešus ilgs rehabilitācijas process.

JAUNA ĒRA LATVIJAS SLĒPOŠANĀ

Šis gads Latvijas kalnu slēpošanā iesācies ar ko nebijušu – redzot Dženiferas Ģērmanes sasniegtos rezultātus, sākam sapņot, vai tiešām mums ir izaugusi šī sporta veida augstākā līmeņa atlēte. Viens no kādreiz labākajiem Latvijas kalnu slēpotājiem Einārs Lansmanis, skatoties uz Dženiferas sniegumu, secina, ka vecāku pieņemtais lēmums jau astoņu gadu vecumā mammai Ullai ar meitu pārcelties uz Austriju noteikti bijis pareizs. "Bērnu līmenī šeit kalni ir atbilstoši, bet, tiklīdz esi 11, 12, 13 gadu vecs, vairs nav variantu, ir jābrauc trenēties starptautiski. Viņai noteikti bija no mammas iedzimtas dotības, tomēr ar to vien nepietiktu – jāatrodas vidē, kur ir tikpat motivēti vai pat vēl motivētāki sportisti, turklāt ikdienā kalns redzams aiz loga. Pēc Dženiferas pēdējiem sasniegumiem man izskatās, ka turpmākajos gados viņa varētu būt viena no pasaules vadošajām slēpotājām."

Grūtākais ir posms, kurā sportists no jauniešu vidus pāriet uz elites līmeni, norāda eksperts, secinot, ka Ģērmane ir arī psiholoģiski spēcīga. "Vīrieši emocionāli daudz ko uztver vieglāk un neielaiž sevī, bet sieviešu sportā ļoti bieži nozīmīgu lomu spēlē arī psiholoģiskā puse. Izskatās, ka Dženifera ar to tikusi galā. Sportā visu nosaka pārliecība. Ja tu esi pārliecināts un zini, ka varēsi to izdarīt, tad tu arī varēsi to izdarīt," stāsta Lansmanis, paužot, ka kalnu slēpošanas slaloma disciplīnā visu laiku jābrauc kā uz naža asmens – ja sportists būs piesardzīgs, zaudēs laiku. "Šī ir jauna ēra Latvijas slēpošanā, no šiem rezultātiem noteikti nākotnē iegūs visi slēpošanas sporta veidi."

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Vēlme pēc piedzīvojuma

Kaut arī visi viņi pat nav bijuši Porto pilsētā, ducis Latvijas spēlētāju šosezon veidoja vēsturē pirmās Portugāles hokeja komandas Porto kodolu, sacenšoties Spānijas čempionātā. Šis piedzīvojums a...

Intervijas

Vairāk Intervijas


Portrets

Vairāk Portrets


Tuvplānā

Vairāk Tuvplānā