Kādu dienu tētis mani pieteica volejbola treniņiem, bet tur nekādi nespēju sarast ar bumbu. Man bija ļoti bail, neko nevarēju izdarīt un treniņos allaž gaidīju, kad vajadzēs skriet stafeti vai aplīšus. Tad skrēju ar pilnu jaudu, visi kļuva mēmi, un volejbola trenere vienmēr teica, ka viņai bail, vai tikai mani neatņemšot vieglatlētika. Kad beidzot parunāju ar mammu, astoņu gadu vecumā tiku pieteikta vieglatlētikai un biju ļoti laimīga.
Vieglatlētikas trenere uzreiz saprata, ka man vajadzētu nodarboties ar sprintu, un arī man pašai tas patika vislabāk. Lai kļūtu par labu sprinteri, jābūt asam, veiklam, spridzīgam. Mana stiprā puse ir starts – tas ir uz robežas ar pāragru startu, bet dod lielu priekšrocību. Kad biju mazāka, pāragri starti gadījās biežāk, bet tagad cenšos ar to morāli tikt galā, jo noteikumi ir stingri un pāragrus startus pieļaut praktiski nedrīkst, sekos diskvalifikācija.
Skolā man vienmēr ir 9–10 stundas, kas ir ļoti daudz. Treniņus sāku aptuveni pusčetros, turklāt, lai nesarautu muskuļus, to ievadā jāveic ilga iesildīšanās. Mājās atgriežos vēlu. Mana trenere Ilze Stukule ir ļoti neatlaidīga. Viņai nepatīk, ja čīkst. Es gan nekad nečīkstu! Trenere uz mums vienmēr paļaujas, ja kaut kas sāp, viņa to jūt – kā otra mamma. Vispār viņa ir stingra, bet pret mani ne, jo es vienmēr visu izdaru, un tas viņai ļoti patīk. Stingrāka viņa vairāk ir pret citiem.
Līdz šim mani lielākie panākumi ir uzvara Latvijas čempionātā un trešā vieta Baltijas čempionātā. Šosezon gribētu uzvarēt arī Baltijas čempionātā, bet nākamgad, ja paveiksies, tikt uz Eiropas jaunatnes čempionātu. Savukārt tālākā nākotnē, protams, vēlētos nokļūt olimpiskajās spēlēs. Uzskats, ka baltie cilvēki nespēj skriet, ir aplams – vienkārši jātrenējas un jātiecas uz saviem mērķiem.
Kuldīgā līdz šim bija tikai ļoti laba vieglatlētikas manēža, kas nodrošināja lieliskus apstākļus ziemas sezonā, savukārt vasarā parasti braucām trenēties uz Pilteni un vēl citur. Tagad blakus manēžai ir uzbūvēts stadions un beidzot varēšu trenēties arī uz vietas – nevaru sagaidīt, kad tas tiks atklāts!
Cītīgi sekoju līdzi Sindijas Bukšas, Lauras Ikaunieces, Patrīcijas Grosbergas sniegumam, bet ārpus Latvijas man patīk Šellija Anna Freizere-Praisa, Dafne Shipersa un vēl citas skrējējas. Agrāk gāju arī mākslas skolā, tāpēc mans hobijs ir zīmēt, darīt radošas lietas. Kad pēc treniņiem atbraucu mājās, vienmēr sāku zīmēt un to turpinu līdz vēlam vakaram, kamēr mamma sāk teikt, ka jābeidz. Kaut arī laika nav daudz, zīmēšanai vienmēr atrodu brītiņu.
Rakstu lasiet arī žurnāla Sporta Avīze aprīļa numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!