Kad 2021. gadā izskanēja aicinājums uz skeletona atlasi, tieši meklēju jaunu sporta veidu, ko izmēģināt. Uzrādīju labus rezultātus un tiku uzaicināta uzsākt treniņus. Iepriekš esmu nodarbojusies ar distanču slēpošanu – tā man ļoti patika, bet iestājos mūzikas skolā un izveidojās saspringts grafiks, tāpēc no slēpošanas aizgāju prom. Pēc trim gadiem mūzikas skolā, kur spēlēju flautu, atkal sajutu aicinājumu uz sportu un pievērsos skeletonam.
Bērnībā daudz skatījos skeletona sacensības, jūtot līdzi Martinam un Tomasam Dukuriem, fanoju par viņiem arī klātienē Siguldas trasē. Nekad nebūtu iedomājusies, ka kādreiz pati nokļūšu šajā sporta veidā. Vecāki sākumā satraucās un nodomāja, ka es, izvēloties skeletonu, esmu nedaudz traka, tomēr tagad viņi ir ļoti atbalstoši – tētis arī ir ļoti liels skeletona līdzjutējs, priecājas par maniem panākumiem
Pirmais treniņu mēnesis notika estakādē, tikai trenējoties starta ieskrējienā, bet aptuveni oktobra vidū pirmoreiz tiku uz skeletona, braucot no Siguldas trases desmitās virāžas – sākumā bija liels apjukums, jo braucu tik ātri, nespēju sakoncentrēties un saprast, kur atrodos. Tomēr nākamajos treniņos jau gāja arvien labāk un man ļoti iepatikās adrenalīns, ko iegūsti, braucot pa trasi. Kad izdodas labs brauciens, sajūtas ir lieliskas.
Aizvadām treniņus estakādē, trasē un arī fiziskās nodarbībās. Lai sasniegtu augstus rezultātus, man jātrenējas, jātrenējas un vēlreiz jātrenējas starta ieskrējienā, jo apgūt trasi padodas diezgan labi. Viss atkarīgs no paša, cik lielu darbu esi gatavs ieguldīt. Visgrūtākais ir pirms katra brauciena sakoncentrēties – ja tevi kaut kas izsit no sliedēm un neizdodas pilnvērtīgi nokoncentrēties, arī brauciens neizdosies labs. Jānomierinās, jāsakoncentrējas, jāsakārto domas, un viss būs kārtībā.
Šoziem Norvēģijā ieguvu pirmo pieredzi citā trasē. Sākumā bija ļoti grūti pārslēgties, jo esmu pieradusi pie Siguldas, tomēr, kad tas izdevās, ieguvu patīkamas sajūtas. Lillehammeres trase, salīdzinot ar Siguldu, ir daudz vieglāka, bija ļoti viegli braukt, bet tā ir arī nedaudz stāvāka, tāpēc attīstīju lielāku ātrumu. Mans sapnis ir nokļūt olimpiskajās spēlēs. Savukārt pirms tam ir daudzi mazie mērķīši – šosezon ļoti vēlos piedalīties Eiropas kausā Siguldā, kas gaidāms 19. un 20. janvārī, bet februārī tikt uz nometni Phjončhanā. Ļoti labprāt kļūtu par profesionālu skeletonisti. Esmu pilnīgi droša, ka Latvijai šajā sporta veidā vēl būs olimpiskās medaļas.
Man ļoti patīk brīvo laiku pavadīt ar draugiem, māsām un brāļiem. Labprāt dodos ārā svaigā gaisā – ja mani kaut kur uzaicina, esmu atvērta iespējai labi pavadīt laiku. Tāpat vienmēr manā sirdī paliks mūzika un mūzikas skolā pavadītie gadi.
Rakstu lasiet arī žurnāla Sporta Avīze janvāra numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!