Pirmā uz tramplīnlēkšanu aizgāja mana māsa. Skatījos uz viņas kausiem, medaļām un sapratu, ka arī vēlos tikpat daudz apbalvojumu, tāpēc piecu gadu vecumā pievienojos viņai pie trenera Modra Krūzes. Man iepatikās ātrums un tas, ka šis sporta veids ir interesants, turklāt arī mazpazīstams. Nebiju par tramplīnlēkšanu neko dzirdējusi, tāpēc vēlējos uzzināt vairāk. Kad biju maza, nodarbojos arī ar mākslas vingrošanu, bet no tās aizgāju, kad pievērsos ziemeļu divcīņai. Tāpat esmu arī dejojusi un izmēģinājusi galda tenisu.
Jau no maza vecuma sapratu, ka vēlos sasniegt lielus mērķus. Nedomājām, ka nokļūšu tik tālu, tomēr zināju, ka šajā sporta veidā spēšu kaut ko sasniegt. Pati lielākā problēma Latvijā ir infrastruktūras neesamība, tomēr tagad trenējos Slovēnijā, kur ir daudz tramplīnu – gan lieli, gan mazi – un lieliski treneri. Kad cilvēki uzzina, ka nodarbojos ar tramplīnlēkšanu, viņi sāk prasīt, kas tas ir, parasti sajaucot ar frīstaila slēpošanu. Tad man nepieciešams paskaidrot sīkāk, turpinājumā parasti seko šoks un jautājumi, vai man neesot bail, kā es tā varot. Atbildu, ka mierīgi.
Nokļūšana Slovēnijā ir mammas nopelns. Viņa centās sarunāt man vietu, caur šīs valsts federāciju un paziņām tas arī izdevās. Pašlaik trenējos Kranjā pie Uršas Križnaras un Zorana Zupančiča. No katra trenera var paņemt ko savu. Urša pati bijusi sportiste un sasniegusi lielus panākumus, tāpēc, kad stāstu savas problēmas un sajūtas, redzu, ka viņa mani saprot. Trenēties pie tik zinošiem treneriem man ir liela atbildība, gribas parādīt sevi no labākās puses.
Esmu mērķtiecīga, ar lielu mentālo noturību, man ir gribasspēks. Lai kļūtu par labāku sportisti, nepieciešams strādāt pie fiziskās sagatavotības, kā arī lēcienu skaita palielināšanas. Tas viss nāks ar laiku, vienkārši jātrenējas un vēlreiz jātrenējas. Aptuveni pirms četriem gadiem man likās – kāpēc gan tramplīnlēkšanā nepieciešama fiziskā sagatavotība? Pie tās īpaši nestrādāju. Tomēr, sasniedzot nākamo līmeni, saprotu, ka tā ir ļoti nozīmīga. Aizvadām piecus treniņus nedēļā. Parasti no rīta mācos, tad dodos uz treniņu, bet pēc tam seko tiešsaistes stundas.
Nostājoties uz tramplīna, katru reizi ir citādas sajūtas. Ja no tramplīna lecu pirmoreiz, vienmēr valda bailes un neziņa, jo katrs tramplīns ir atšķirīgs, nezinu, ko no tā gaidīt. Par to uzzināt varu, tikai nolecot, bet, ja no konkrētā tramplīna jau esmu lēkusi vairākas reizes, koncentrējos uz detaļām, ko nepieciešams izdarīt. Lielākais tramplīns, no kāda esmu lēkusi, ir Kranjā ar jaudu (HS) 108.
Šķita, ka dzīvot prom no mājām būs grūtāk, bet nav tik traki – mani atbalsta ģimene un draugi, katru dienu ar viņiem sazinos. Šosezon galvenais mērķis ir strādāt pie izaugsmes. Vēl netiecos uz pirmajām vietām sacensībās, bet vairāk cīnos ar sevi, cenšos sevi pārvarēt un daudz trenēties, līdz sanāk rezultāts. Vēlos piedalīties 2027. gada pasaules čempionātā, uz dalību nākamajās olimpiskajās spēlēs īpaši neceru. Protams, gribētos, bet tas būs atkarīgs no tā, kā šajās divās sezonās sevi parādīšu. Uz 2030. gada olimpiskajām spēlēm Francijā gan mērķēju un ļoti gribu sasniegt labus rezultātus, jo aizbraukt aizbraukšanas pēc lielas vajadzības nav.