Laika ziņas
Šodien
Skaidrs

Emociju mednieks

Veicot gandrīz 30 gadu ilgu ceļu, 2016. gadā Riodežaneiro paraolimpiskajās spēlēs loka šaušanas sacensībās debitēja Gints Jonasts. Pirms tam viņam sportā bijuši dažādi izaicinājumi, viņš bijis arī starp pirmajiem mūsu valsts paraolimpiskajiem atlētiem, kas veicis maratonu, tomēr visam pāri allaž bijusi Ginta vēlme dzīvot pilnvērtīgu dzīvi un uzturēties sabiedrībā, jo, kā pats saka, ja noslēgtos mājās, viņam nebūtu ne ģimenes, ne sporta, ne pilnvērtīga darba, kas ļauj nodrošināt līdzekļus ilgstošajam gatavošanās posmam Tokijas paraolimpiskajām spēlēm.

Mopēds kā draudzības vairotājs

Gints savu dzīvi pavada daļēji ratiņkrēslā. Gada vecumā viņam netālu no mugurkaula bija radies bumbulis, bet operācijā ārsti pieļāva kļūdu un iestājās daļēja paralīze. Uz savām kājām viņš staigāja vairāk nekā trīs gadu desmitus, tomēr pirms nepilniem 15 gadiem saprata, ka ikdienā ērtāk ir pārvietoties ratiņkrēslā. "Noiet garus gabalus ir grūti – labāk uzreiz iesēsties ratos, nekā iet krizdamam klupdamam," saka Gints, kurš visu mūžu centies būt aktīvs un pilnvērtīgs. "No septiņu gadu vecuma kopā ar citiem bērniem ar kustību traucējumiem mācījos Raiskuma internātpamatskolā, jo Padomju Savienībā skaitījās, ka invalīdu nav, tomēr vidusskolā jau gāju parastajā skolā."

Astoto klasi jaunietis pavadījis mājmācībā un nenoliedz, ka nākamajā mācību gadā uz vidusskolu devies kā kaujas laiku. Tomēr viņam paveicies ar lielisku klases kolektīvu. "Atradu, ar ko ieinteresēt, mums bija kopējas intereses – mūzika, braukāju ar mopēdiem. Ja arī piedzīvoju apcelšanu, tad ne vairāk kā jebkurš parasts skolēns. Tomēr uztraukums pirms došanās uz vidusskolu, protams, bija. Integrācijas procesā man paveicās ar cilvēkiem apkārt, bet varbūt vienkārši tāds esmu." Ginta klases audzinātājs Rīgas 69. vidusskolā bija vēlākais politiķis un vēsturnieks Odisejs Kostanda, kurš tolaik arī vadīja Latvijas Kultūras fonda jauniešu kopu Strops. Tās sastāvā Gints ar skolas biedriem talkoja, apkopa leģionāru kapavietas, stāvēja barikādēs, aizstāvot atjaunotās valsts neatkarību. 

Fiziski aktīvs Jonasts bija visu laiku, un tas palīdzēja iegūt teicamas atzīmes militārās sagatavotības nodarbībās, jo visu, kur nepieciešamas rokas, ieskaitot šaušanu, spēja paveikt. Līdz ar to vidusskolēns pat nosūtīts uz pārbaudēm slimnīcā, vai tomēr nav derīgs dienestam armijā, bet tur ārsts bijis ļoti saprotošs un situāciju nokārtojis. Pirmais sporta veids Jonastam bija tieši loka šaušana, ar ko viņš astoņdesmito gadu beigās un deviņdesmito sākumā trenera Ivo Lipstes vadībā invalīdu sporta klubā Optimists nodarbojās trīs gadus, sākumā pat mēģinādams šaut stāvus. "Vienreiz, kad bija vējš, pie mana trenera pienāca citi treneri un teica, ka es nevarot pat nostāvēt, kur nu vēl trāpīt," atceras sportists, kurš pēc tam ar loku šāvis, sēžot krēslā, bet vēlāk arī dabūjis piemērotus ratus. Tomēr jau pavisam drīz loka šaušana Latvijā gandrīz uz 15 gadiem beidza pastāvēt. "Deviņdesmito gadu sākumā man bija jābrauc uz PSRS čempionātu loka šaušanā, bet Latvija atguva neatkarību un mūs atsauca, pasakot, ka nekāda čempionāta nebūšot, jo tagad vaļā ir visa pasaule. Tomēr sākās rūpnīcu bankroti, Optimistam vairs naudas nebija un sapnis par braukšanu pa pasauli beidzās ar to, ka nebija pat treniņu."

 

Uz Valmieru ar sprāgušām riepām

Beidzoties loka šaušanas pirmajam periodam, Jonasts klubā Optimists turpināja strādāt par instruktoru svaru zālē. Drīz vien Latvijas valsts dāvanā saņēma vairākus sporta ratiņkrēslus, kas maksāja tam laikam brangu naudu. "Tomēr nebija sportistu, kas tajos brauktu, tāpēc iesēdināja mani. Izbraucu pāris treniņu un man pateica, ka tagad būšot jāpiedalās sacensībās," atceras Gints, kuram šīs pirmās sacensības uzreiz bija 107 kilometru gara distance no Rīgas uz Valmieru. Līdz pat Sēnītei viņš atradās skrējiensoļojuma kopējās ieskaites vadībā, tomēr, sākoties Murjāņu kalniem, gāja grūtāk, tāpēc ātrākie skrējēji viņu apdzina. Tas gan neliedza ratiņkrēslu ieskaitē droši turēties priekšā galvenajam konkurentam Kārlim Rūbam. "Kādā brīdī man sprāga riepa, bet tā nebija liela nelaime, jo tika uzlikta rezerves riepa. Tomēr aptuveni 20 kilometru pirms Valmieras riepa sprāga vēlreiz. Pēc 15–20 minūtēm atbrauca Kārlis, sasveicinājāmies, viņš pateica, ka es jau būtu vinnējis, bet neko darīt, un tad es maucu līdz galam. Es jau pat iesnaudos, līdz kādā brīdī piebrauca Latvijas invalīdu sporta aizsācējs Jānis Iluss, pateica, ka trešais ratiņkrēsla sportists vairs nebrauc, lai ņemu viņa ratus un dzenos pakaļ. Beigās Kārlim biju ievērojami pietuvojies." Jonasts un Rūba 1992. gadā startēja gan otrajā Rīgas maratonā, gan arī Frankfurtes maratonā, vienmēr sacensību malā saņemdami īpašas līdzjutēju gaviles. Vēlāk Gints ilgstoši nodarbojās ar pauerliftingu.

Šī gadsimta sākumā, pateicoties Eduarda Lapsiņa uzņēmībai, Latvijā atdzima loka šaušana, un 2005. gadā pēc sava pirmā trenera Lipstes uzaicinājuma tajā atgriezās arī mūsu stāsta varonis. Tieši šis sporta veids Gintam allaž paticis visvairāk, un īpašu gandarījumu viņš saņēmis no iespējas sacensties vienā ieskaitē ar veselajiem sportistiem. "Loka šaušana ir ļoti neprognozējama un olimpisko spēļu čempioni praktiski neatkārtojas, jo ir ļoti daudz nianšu, kas tevi var ietekmēt – kaut kas var notikt tehnikai, var iespaidot laikapstākļi, viens pirksta muskulis ne tā nostrādāt. Tā pārsvarā ir cīņa ar sevi," skaidro sportists, piekrizdams secinājumam, ka šo sporta veidu zināmā mērā var saukt arī par loteriju. "Man bijuši vairāki gadījumi, kad izslēgšanas turnīrā esmu sašāvis lupatās paraolimpiskos čempionus. Arī Riodežaneiro bija jāšauj pret kvalifikācijā pirmo vietu guvušo Irānas sportistu un pirmajā setā viņu vinnēju vienos vārtos. Tikai pēc tam pretinieks mani lēnām, lēnām pieveica, jo nebiju labākajā sportiskajā formā."

"Eduardam Lapsiņam sākumā pat bija sapnis, ka es varētu braukt uz veselo olimpiskajām spēlēm, un neilgu laiku arī biju Latvijas izlasē starp trim valsts labākajiem šāvējiem. Tieši tobrīd sagadījās, ka Čehijā vienlaicīgi notika gan paraolimpiskie pasaules reitinga mači, gan veselo, un izvēlējos braukt uz paraolimpiskajiem, jo man tur bija lielākas iespējas," atceras Gints. Viņš loka šaušanai punktu vēlējās pielikt 2012. gadā, jo netika uz Londonas paraolimpiskajām spēlēm. Pirms diviem gadiem viņš Eiropas čempionātā bija izcīnījis ceturto vietu, bet tolaik atlases sistēma noteica, ka uz četrgades nozīmīgākajām sacensībām gandrīz visas ceļazīmes tiek sadalītas komandu sacensībās, kas vienīgajam Latvijas pārstāvim izredzes neatstāja. Tomēr tieši tad loka šaušanā ienāca Ieva Melle, kurā Jonasts saskatīja potenciālu, izlemjot turpināt karjeru, lai abi kopā varētu piedalīties jaukto pāru sacensībās.

 

Jaunais mērķis

Tieši loka šaušana bija vēsturē pirmais sporta veids, kurā sacentās sportisti ratiņkrēslos, un 1960. gadā Romā tā bija iekļauta pirmo paraolimpisko spēļu programmā, bet 56 gadus vēlāk Riodežaneiro notikušajās piecpadsmitajās spēlēs tajā beidzot debitēja arī Latvija, uz starta stājoties gan Gintam Jonastam, gan Ievai Mellei. "Tas bija smags gads. Sasniedzu divus personīgos rekordus, tomēr man ļoti ilgi vajadzēja cīnīties, lai vispār tiktu pie ceļazīmes. Togad ar Ievu izcīnījām piekto vietu Eiropas čempionāta jaukto pāru sacensībās, bet visu laiku saglabājās spriedze, vai braukšu uz spēlēm. To, ka tieku, man paziņoja vien jūnija vidū, kad cerības praktiski jau biju atmetis," atceras atlēts. Divās atlases sacensībās Gints bija palicis pirmais aiz svītras, tāpēc viņam piešķīra īpašo ielūgumu jeb bipartite vietu. "Biju galīgi izpumpējies. Kopš februāra šāvu 5–6 reizes nedēļā, paralēli strādāju, tāpēc spēlēs vairs nebiju labā formā. Tur individuāli labāks rezultāts bija Ievas astotā vieta, bet pāru sacensībās jau precīzāk šāvu es. Tomēr, tā kā man bija slikts rezultāts kvalifikācijā, uzreiz tikām pret diezgan spēcīgajiem Itālijas sportistiem."

Četri gadi aiztecējuši, un visu pagājušo ziemu Jonasts cītīgi gatavojās Tokijas paraolimpisko spēļu atlasei, tomēr visi šī gada mači tika atcelti un tagad ir cerība, ka tos izdosies aizvadīt nākamajā pavasarī. Pēc pašreizējā grafika aprīļa un maija mijā plānots Eiropas čempionāts un arī kontinenta atlases sacensības, kur tiks sadalītas divas ceļazīmes uz Tokiju, bet turpinājumā starp valstīm, kas vēl pie kvotām nav tikušas, Čehijā paredzēta pasaules atlase. Pēc tam cerība atliks vienīgi uz trim bipartite vietām. Kā prognozē Jonasts, Mellei ir ļoti liela iespēja doties uz Tokiju, bet savas izredzes viņš raksturo kā piecdesmit pret piecdesmit. Šobrīd abiem latviešiem ir ārzemju treneri – Gints attīstās lietuviešu loka šāvēja Vlada Šigauska pakļautībā, bet Ieva gatavojas Itālijā. "Kaut Covid-19 izjauca treniņu grafiku, šogad Latvijas čempionātā uzstādīju personīgo rekordu, vējainā laikā sašaujot 597 punktus. Paraolimpiešiem rekords ir virs 650 punktiem, pāris sportistu šobrīd var izšaut 630, bet, ja šauj ap 600, esi starp 10–15 labākajiem," saka Jonasts, kurš gan uzsver, ka treniņos lielāko uzsvaru liek uz dueļu cīņām, kas seko pēc kvalifikācijas.

Kā savas karjeras lielākos panākumus Gints nosauc ceturto vietu Eiropas čempionātā, piekto vietu Eiropas čempionāta jaukto pāru sacensībās, sudrabu jauktajiem pāriem pasaules reitinga sacensībās, kā arī individuāli piekto un sesto vietu pasaules reitinga mačos. Tāpat viņam bijušas Latvijas un Baltijas čempionāta medaļas starp veselajiem sportistiem. Viņš stāsta, ka veselajiem pret viņu sacensties ir psiholoģiski grūtāk, jo pretinieki nevēlas zaudēt sportistam ratiņkrēslā.

 

Saskanīgais pāris

Katru rītu Gints mostas ļoti agri un dodas uz savu kiosku Centrāltirgū, kur veido dažādus sēru izstrādājumus. Kā viņš pats raksturo, mēnesī ar pirkstiem sanāk izlocīt aptuveni 200 kilogramus drāšu, bet celties, lai visu paspētu, citreiz sanāk pat vienos naktī. Zīmīgi, ka ar līdzīgu biznesu nodarbojas arī viņa mamma, abiem strādājot paralēli – Centrāltirgū Gintu iespējams satikt jau 27 gadus. Viņam ir arī divi bērni, kuri abi izmēģinājuši savus spēkus loka šaušanā, audžudēlam Mārim junioru vecumā pat tiekot pie Baltijas līmeņa medaļām. 

Sportists saka, ka Covid-19 pandēmija visu mainījusi kardināli un arī viņam tagad ir grūtāk atrast motivāciju treniņiem, jo nav zināms, kas sagaida, līdz ar to arī nav iespējams izveidot plānu. "Cilvēks nevar visu laiku atrasties labā kondīcijā, nepieciešams grafiks. Ko darīt, ja nezini, kad paredzētas sacensības? Piemēram, ja nākamgad mači būs aprīlī, februārī uz nedēļu taisīšu savu biznesu ciet, martā uz divām nedēļām. Tomēr, ja pēkšņi atceļ un pasaka, ka būs maijā, man atkal taisīt ciet? Es to nevaru atļauties," pauž Jonasts. Viņam Latvijas Paralimpiskā komiteja palīdz ar inventāru, došanos uz starptautiskajiem mačiem, kā arī telpu īri, bet, ja būtu izpildīta paraolimpisko spēļu kvalifikācija, viņš tiktu arī pie regulāras algas.

"Galvenais ir nenolaist rokas," Jonasts uzmundrina cilvēkus, kurus dzīvē piemeklējusi nelaime. "Ja sāc kaut ko darīt, parasti risinājumus atrodi. Ja es būtu gribējis mācīties mājās, neiet vidusskolā un sabiedrībā, tas būtu iespējams, bet visdrīzāk tad man nebūtu ģimenes, sporta un darba." Gints raksturo, ka loka šaušana ir parocīgs sporta veids arī tāpēc, ka ar to iespējams nodarboties kaut līdz pensijas vecumam, turklāt rezultāti liecina, ka arī viņš ar gadiem kļūst tikai labāks. "Tas galvenokārt ir psiholoģiskās noturības dēļ. Atceros, kā rokas trīcēja 18, 20 gados, bet tagad, kad esmu mierīgāks, arī rezultāti ir labāki." Jonasts raksturo, ka viņš par kolēģi Melli ir zinošāks inventāra jautājumos, viņa pārāka psiholoģiskajā noturībā, tomēr abiem komandā saskan ļoti labi, jo spēj viens otru uzmundrināt. "Neveiksmju dēļ dažreiz gribas visu mest malā, tomēr lielas uzvaras dod emocijas, kuru dēļ turpini. Kad ar Ievu tikām pie medaļas starp veselajiem Baltijā, guvām emocijas, kuras gaidi gadiem. Turpmāk strādā ar cerību, ka atkal ko tādu piedzīvosi."


Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par projekta Sports mūs vieno! saturu atbild SIA Izdevniecība Dienas mediji. Projekta redaktors Armands Sametis.

Top komentāri

komēta
k
Bet tevi Es izglābšu tanī dienā, tā saka Tas Kungs, un tu nekritīsi to vīru rokā, no kuriem tu bīsties. Tiešām, Es ļaušu tev izbēgt, tu nekritīsi no zobena, bet iemantosi dzīvību, jo tu paļāvies uz Mani!" - tā saka Tas Kungs. Jer. 39:17-18
Skatīt visus komentārus

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Baltās meitenes var skriet

Bērnība laukos un palīdzēšana omītei deva lielisku fizisko sagatavotību, kas palīdz tagad, kad Sindija Bukša ir Latvijas labākā sprintere, kura nacionālajās sacensībās ap sevi organiski piesa...

Intervijas

Vairāk Intervijas


Portrets

Vairāk Portrets


Tuvplānā

Vairāk Tuvplānā