Poļina: Mana mamma ir sporta deju trenere. No malas biju daudz vērojusi viņas vadītos treniņus, līdz aptuveni četru gadu vecumā piegāju un pateicu, ka arī vēlos dejot. Tolaik, ar bērna acīm skatoties, man ļoti patika piedalīties sacensībās, redzēt deju parketu, skaistās kleitas, izjust atmosfēru un mūziku. Braucot uz sacensībām ārzemēs, bieži skolā iekrājas parādi, ir grūti, bet spējam apvienot. Šoruden pirmoreiz devāmies uz pasaules čempionātiem, no Portugāles un Rumānijas atvedot divas bronzas medaļas un vienu ceturto vietu. Latvijas čempionātā kopš 2018. gada esam uzvarējuši 18 reižu pēc kārtas.
Astoņu gadu vecumā izšķīros ar savu pirmo partneri un meklēju jaunu pārinieku. Sacensībās ieraudzījām Jegoru, kurš tobrīd vēl bija pārī, tomēr mums sanāca pamēģināt un rezultātā izlēmām, ka dejosim kopā. Protams, kad katru dienu atrodamies līdzās 4–5 stundas, gadās vienam no otra nogurt, bet kopumā mēs savā starpā esam ļoti draudzīgi.
Treniņi notiek 5–6 dienas nedēļā, bet brīvdienās bieži vien ir sacensības. Nekad nevari būt pilnībā ideāls, tāpēc apzināmies, ka strādāt nepieciešams pie visa. Labam dejotājam jābūt disciplinētam un mērķtiecīgam, bet grūtākais ir fiziskā sagatavotība – tai augstā līmenī jānoturas nepārtraukti, jo visu laiku ir sacensības. Brīvajos brīžos ārpus deju grīdas es daudz lasu.
Dejojam gan Latīņamerikas, gan standartdejas. Nav tā, ka kāds no veidiem mums padotos labāk – tas izteikti atkarīgs no dienas. Kā atšķirt standartdejas no Latīņamerikas dejām? Visvienkāršāk – standartdejās meitenēm ir garas kleitas, bet Latīņamerikas dejās īsas. No mūsu skatu punkta lielākā atšķirība ir tā, ka standartdejās zēns un meitene visu laiku atrodas kopā, vienā rāmī. Savukārt Latīņamerikas dejās esam atsevišķi. Sapošanās sacensībām parasti prasa 3–4 stundas – stunda, pusotra matiem, no 30 minūtēm līdz stundai jāvelta kosmētikai, tālāk nepieciešams notonēt ķermeni, kā arī uzvilkt pašus tērpus. Gatavošanās periodā ir lietas, kas man patīk, ir arī dažas, kas ne visai, tomēr tas noteikti ir īpašs process, kura laikā izbaudu dažādas emocijas.
Jegors: Pēdējos gados sporta dejas Latvijā kļuvušas diezgan populāras, un dejotāji mums atnesuši daudz panākumu. Iesaku dejot ikvienam. Cilvēki, kas māk dejot, labāk jūt un spēj kontrolēt savu ķermeni, viņiem ir labāka koordinācija un ritma izjūta.
Esmu nodarbojies arī ar daiļslidošanu, līdz mamma mani aizsūtīja dejot. Ļoti patīk atmosfēra zālē, izjust deju, iegūt no tās emocijas. Mūsu trenere ir Veronika Dedjajeva, viņa iemācījusi plānot laiku, tiekties pēc mērķa, nenolaist rokas. Uz deju grīdas abi esam ļoti enerģiski, kārtīgi parādām savu dejas stilu un to, ka esam draudzīgs pāris. Mūsu karjeras mērķis ir kļūt par pasaules čempioniem pieaugušajiem. Savukārt mans hobijs ir brīvajos brīžos iet ārā un spēlēt basketbolu.