DIVU DIENU CĪŅA
Kristīnei Blaževičai gan mamma, gan tētis bija trīssoļlēcēji, turklāt viņas mamma Jeļena arī vairākas reizes laboja Latvijas rekordu, labākajā mēģinājumā 1997. gadā sasniedzot iespaidīgus 14,75 metrus. Tomēr tajā pašā gadā Jeļenai Blaževičai muguras traumas dēļ nācās noslēgt karjeru un viņas jaunākā meita nekad nav redzējusi, kā mamma piedalās sacensībās. "Mamma un tētis bija mana pirmā iepazīšanās ar vieglatlētiku," saka Kristīne Blaževiča, atklājot, ka tikai pirms pāris mēnešiem pirmoreiz tikusi pie video, kurā redzami mammas lēcieni. Jaunā sportiste ar smaidu saka, ka bija iedomājusies, ka mammai bijusi labāka tehnika, tomēr uzreiz piebilst, ka, šādu video skatoties, jutusies ļoti emocionāli. "Kaut gan mamma ir smalka, viņa bija ļoti stipra, ar spēcīgām kājām. Savulaik mamma man daudz stāstīja par savu karjeru, man ļoti patika skatīties albumus, redzēju bildes no olimpiskajām spēlēm. Zinu daudzus viņas stāstus no ceļojumiem, nometnēm, forši tos salīdzināt ar savu pieredzi – kā bija agrāk un kā ir tagad." Kristīne sākumā sekoja vecākās māsas pēdās un gāja dejošanā, jo vecāki vēlējušies, lai viņa nodarbotos ar jebko citu, tikai ne vieglatlētiku. "Kad biju 11–12 gadu veca, kādā dienā mammai piezvanīja manas šī brīža labākās draudzenes mamma un pajautāja, vai negrib, lai mēs kopā ietu vieglatlētikā, jo mana krustmāte Valentīna Gotovska bija un joprojām ir trenere. Mamma nedaudz padomāja un pateica – kāpēc ne? Sākumā treniņi vairāk bija kā fiziskā sagatavotība ar vieglatlētikas elementiem – kopā ar volejbolistiem un futbolistiem ļoti daudz skrēju, mačojos ar puišiem. Stiprināju savu ķermeni un domāju, ka tas palīdzēja uzbūvēt pašlaik esošo bāzi."
Visu rakstu lasiet žurnāla Sporta Avīze jūlija numurā! Žurnāla saturu gan drukātā, gan digitālā formātā iespējams abonēt mūsu jaunajā mājaslapā ŠEIT!