Deviņu mēnešu pieredze
"Astoņus gadus Ķeizarmežā spēlēju basketbolu, jau no četru gadu vecuma gāju džudo," intervijā Sporta Avīzei Ralfs atklāj savu pieredzi sportā pirms amerikāņu futbola. Šāda nodarbošanās ar diviem fundamentāli atšķirīgiem sporta veidiem viņam ļāva aizbraukt uz divām Eiropas Jaunatnes olimpiskajām spēlēm pēc kārtas – vispirms tika izcīnīta piektā vieta basketbola turnīrā ar Latvijas U15 izlasi, bet gadu vēlāk viņš bija piektais arī džudo sacensībās svara kategorijā virs 90 kilogramiem. Amerikāņu futbolu carnikavietis pirmoreiz izmēģinājis vien pēc 12. klases beigšanas, kad nav bijis skaidrs, ko darīt nākotnē. "Izdomāju joka pēc aiziet uzspēlēt amerikāņu futbolu. Gribējās atrast skriešanas sporta veidu, lai saglabātu formu. Miesnieku treneris piedāvāja spēlēt regbiju, tomēr šis sporta veids līdz galam neinteresēja. Mans tētis pateica: ja es ar saviem auguma parametriem dzīvotu ASV, spēlētu futbolu; atradām Riga Lions komandu, un aizgāju pamēģināt. Klubu vadīja speciālists, kurš savulaik trenēja NCAA otrajā divīzijā, bet pēc 2001. gada 11. septembra teroraktiem iestājās armijā un nokļuva Latvijā, šeit strādājot ASV vēstniecībā. Pēc trim nospēlētām spēlēm treneris pateica, ka redz manī progresa iespēju un vajadzētu aizbraukt pamēģināt uz ASV. Sapratu, ka man nav ko zaudēt, sāku gatavoties, pats atradu vingrinājumus, ko skolas skatās. Uztaisīju mazu video klipiņu, kurā skrienu 40 jardu (36,5 metri), spiežu guļus, veicu pietupienus un citus tamlīdzīgus vingrinājumus, ko aizsūtīju skolām. Tad atklāju, ka ir iespēja aizbraukt uz vienas dienas nometnēm, un izlēmu to izmēģināt. Devos uz Virdžīniju, no turienes izbraukāju uz trim štatiem. Apmeklēju arī savas skolas nometni, kas mani nākamajā dienā uzreiz paņēma – saprata, ka esmu divus metrus garš, 125–130 kilogramu smags, un bija ieinteresēti."
Līdz ar to, neskatoties uz vien deviņu mēnešu pieredzi sporta veidā, latvietis nokļuva Virdžīnijas štatā bāzētajā Liberty University, kurā pašlaik viņam rit ceturtais mācību gads. Skolā klātienē mācās ap 15 000 studentu, bet internetā – ap 95 000 cilvēku, un tā ir lielākā tiešsaistes skola pasaulē. Ralfs ieguva pilnu sporta stipendiju, bet citādi par mācību gadu būtu jāmaksā 40 000 dolāru.
"Kāds bija mans pirmais iespaids par amerikāņu futbolu? Uztvēru to kā kaut ko jaunu un interesantu. Sākumā domāju, ka amerikāņu futbols ir līdzīgs regbijam, tomēr tā ir pavisam cita spēle," stāsta Rūsiņš, atzīstot, ka regbija noteikumus joprojām nezina, bet amerikāņu futbola noteikumus turpina mācīties, jo sporta veids ir ļoti sarežģīts. "Spēlēs ir fantastiska atmosfēra, kādu nebiju gaidījis, – tās klātienē skatās 30–40 tūkstoši skatītāju. Mums basītī uz finālu jaunatnes līgā bija labi, ja maksimums 500 cilvēku, bet džudo Eiropas čempionātu apmeklēja varbūt 2000 skatītāju. Savukārt šeit pagājušajā sezonā spēlējām stadionā ar 85 000 skatītāju." Holivudas filmās rāda, ka amerikāņu futbolisti ir populārākie čaļi koledžā, kuri piedalās visās ballītēs. Ralfs stāsta, ka skolā tiešām visi pazīst komandas spēlētājus, jo tie ir augumā paši apjomīgākie puiši, tomēr ballītēm gan gluži vienkārši neatliekot laika. "Sezonas laikā privātās dzīves mums faktiski nav vispār, bet starpsezonā brīvas ir vienīgi sestdienas un svētdienas, visās pārējās dienās trenējamies, trenējamies un mācāmies. Sezonas laikā man bija trīs mēnešu periods, kurā nebija nevienas brīvdienas – sports, skola un pretinieku video analizēšana. Lielākoties gluži vienkārši mums nav laika tusēties ar parastajiem skolēniem. Tomēr universitātes pilsētiņā esam paši lielākie cilvēki, tāpēc mūs pazīst – cilvēki sasveicinās, vēl veiksmi. Skola ir samērā jauna, tika atvērta 1971. gadā. Jau šajos četros gados, kamēr esmu tur, tā izskatās pilnīgi citādi. Kad aizbraucu, nebija manēžas, bet tagad ir, lielāks ir arī futbola stadions un citiem sporta veidiem atklāti pašiem savi stadioni. Kad aizbraukšu pēc pieciem gadiem, domāju, tā būs vēl divreiz lielāka."
Visu sarunu lasiet žurnāla Sporta Avīze februāra numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!