Tu jau pats lietoji pareizo vārdkopu - «ambiciozs mērķis» (smejas)... Teikšu tā: teorētiski tas ir iespējams. Tomēr, lai tas notiktu, kaut kam ir ļoti būtiski jāmainās publiskajā telpā saistībā ar to, kādā veidā tiek uztverta Vienotība. Precedenti ir bijuši, bet to pamatā ir bijuši vērā ņemami notikumi. Vai Vienotība tādus var ģenerēt? Jauns līderis, protams, ir notikums, bet es neteiktu, ka tas ir, ja tā var izteikties, pirmā līmeņa notikums.
Kā tad ir ar precedentiem?
Ir jau mums pieredzēts, ka, priekšvēlēšanu periodā ieliekot lielu naudu... Pēdējo gadu laikā gan šādi, ja tā var teikt, brīnumi nav redzēti, bet paskatīsimies posmu līdz 2009. gadam. Skaties - TB/LNNK, 2003. gads, viņi nobrauca uz leju līdz sešiem septiņiem procentiem, un tagad skaties - 2004. gads, Eiropas Parlamenta vēlēšanas, un viņi uzrāva apmēram līdz 13 procentiem. Jo, atceries, tad daudzus no viņiem ievēlēja Eiropas Parlamentā, un publiskajā telpā parādījās ziņa, ka TB/LNNK ir «uzvarētāju partija». Sabiedrība uzvarētājus mīl. Vai, re, paskaties, ZZS, 2004. gads - laikam bija kaut kāds skandāls - kritiens gandrīz līdz pieciem procentiem. Tiesa, faktiski uz vienu mēnesi. 2003. gads - Jaunais laiks faktiski viena mēneša laikā uzrāva no 20 uz 30 procentiem, tā noturējās trīs mēnešus, tad pamatīgi nokrita. Īsi sakot, straujas fluktuācijas ir pieredzētas.
Pat ja Vienotība spēs ģenerēt, kā tu saki, pirmā līmeņa notikumus, visu darīs no polittehnoloģiju viedokļa pareizi, vai nav tā, ka ir pačibējusi pati publika, uz kuru visi šie pūliņi tiks vērsti? Respektīvi, vai pats Vienotības vēlētāju loks nav tā sarāvies, ka pieteiktais 10% un vairāk reitings nav iespējams?
Nepiekrītu. Vismaz man ir radies iespaids, ka Latvijā ir izveidojies mīts - vispirms jau pašu politiķu vidē -, ka partijām ir tāds klasisks «savs» elektorāts. Ja mēs ņemam Vakareiropas modeļus, redzam, ka cilvēkiem ir virkne - virkne! - apsvērumu, kāpēc viņi izvēlas vienu, otru vai trešo partiju. Rezultātā, pat ja partija X iekuļas kādā skandālā un cilvēkiem pazūd viens faktors, lai par to balsotu, paliek vēl trīs četri citi faktori. Latvijas gadījumā - vismaz man tā liekas - ir ļoti problemātiski runāt par «stabila elektorāta» jēdzienu. Var teikt, ka Nacionālajai apvienībai tāds ir, t. i., ir cilvēku loks, kuriem tiešām ir virkne apsvērumu, lai balsotu tieši par šo partiju, starp tiem - patīk tas vai nepatīk - kā pirmais ir rusofobija. Savs stabils loks ir arī Saskaņai, kur gan lielākoties cēlonis ir tāds, ka daudziem cilvēkiem Latvijā vienkārši nav nekā cita, pie kā «aiziet». Ja šādā kontekstā skatās uz Vienotību, arī posmā, kad partijas reitings bija 10 un vairāk procentu, nu ļoti grūti tur ir atrast kādus vienojošus elementus. Daļa turējās pie šīs partijas tāpēc, ka tai bija vairāk spilgtu līderu nekā citām partijām. Savukārt līderiem iekuļoties kaut kādos skandālos, atbalsts pazūd. Taču tas vienlaicīgi nozīmē arī to, ka, funkcionējot šādā flashmob (zibakcija - M. Z.) režīmā, Vienotības atbalstītāju loks tikpat ātri, cik izšķīst, var arī parādīties.
Lai tā būtu. Tikai, ja lietojam tavu shēmu par vairākiem apsvērumiem, raugi, kas notiek ar Vienotību - līderu apsvērums vairs tā īsti nedarbojas, apsvērums, ka šī ir valdošā partija, arī vairs ne, paliek diezgan neskaidrs apsvērums, ka šī ir visvairāk uz Eiropu orientētā partija.
Tas ir ļoti vājš faktors, tajā var ielikt pārāk dažādu, pat savstarpēji konfliktējošu saturu. Un vai tad «zaļie zemnieki» saka, ka viņi ir orientēti uz Āziju?
Vai ir korelācijas starp partijas reitingu, partiju pārstāvošo ministru individuālo reitingu un valdības darba novērtējumu kopumā?
Tas ir ļoti situatīvi, te var tikai apskatīt katru gadījumu atsevišķi. Protams, ir bijušas situācijas, kad līderu personīgā popularitāte ir bijusi ļoti ciešā sakabē ar to, kā tiek vērtēta konkrētā partija. Un ir pretējas situācijas, starp kurām spilgts piemērs ir pašreizējais augsti godājamais veselības ministrs. Belēvičam ir ļoti slikta publicitāte, tomēr tas neietekmē viņu amatam deleģējušā politiskā spēka reitingu, jo publika acīmredzot šīs lietas savstarpēji nesaista. Man ir arī sajūta, ka saistība starp atsevišķu politiķu un valdības darba novērtējumu kopumā ir diezgan vāja. Jo mēs aptaujās ilgstošā periodā redzam ļoti lielu neapmierinātību ar valdības darbu kopumā, tajā pašā laikā valdības vadītāja, atsevišķu ministru novērtējumi ir ļoti cienījami. Piemēram, Valda Dombrovska laiks.
Tev ir skaidrojums šādai, piedodiet, šizofrēnijai? Vajadzētu būt, ka viens plus viens ir divi, bet sanāk mīnus četri.
Tāda nu ir cilvēku uztvere, ko ietekmē ļoti dažādu faktoru sarežģītā mijiedarbība. Tā vienmēr ir bijis un būs.
«Zaļo zemnieku» reitings šobrīd ir visaugstākais, kāds šim politiskajam spēkam ir bijis. Un tad ir tāda bieži lietota tēze, ka, iegūstot premjera un finanšu ministra posteni, reitinga kritums ir teju vai neizbēgams, jo uz šiem cilvēkiem fokusē visas pretenzijas par nebūšanām.
Ir skaidrs, ka pakāpties vēl virs pašreizējiem 20% ZZS būs ļoti grūti, ir sasniegti kaut kādi griesti. Ir arī skaidrs, ka tik augsts reitings nevar būt mūžīgs vai ļoti ilgstošs. Jo es piekrītu tam, ka, jo ilgāk tu esi varas virsotnē, jo lielāks risks akumulēt negācijas.
Tad kas veido šos 20%? Tas, ka ZZS nu vada valdību, vai vairāk tas, ka daļai sabiedrības noriebusies Vienotība?
Droši vien abi faktori. Tomēr jāatceras, ka ZZS pozīcijas jau agrāk, pirms pēdējā pusgada uzrāviena, bija labas. Un tas nozīmē, ka jau ilgākā laika periodā liela daļa sabiedrības šo politisko spēku uzskata ne jau nu par nācijas glābējiem, bet par «mazāko ļaunumu» gan. Aptaujas rāda, ka cilvēki pret politiku izturas ļoti kritiski, pat nihilistiski, attiecīgi «mazākā ļaunuma» princips tiešām darbojas. Un ZZS šajā nominācijā izskatās visadekvātāk.
Jaundibinātā partija KPV objektīvi vēl nav ar savu reitingu vēsturi, tomēr ir viedoklis, ka vismaz pagaidām atbalsts tai varētu būt pietiekami liels. Vai tev ir versija par bāzi - vai tie ir cilvēki, kuri agrāk negāja vēlēt vispār, vai tie ir cilvēki, kas iet, bet tradicionāli balso par kaut ko jaunu, vēlams - protestu uzsverošu?
Domāju, ka tur ir visraibākā publika. Es KPV šā brīža veiksmi redzu kā zināmā mērā neizbēgamību. No mana skatpunkta jautājums ir nevis «vai», bet «kad un kā» Latvijā ir jārodas šāda veida partijām. Jo citādi nevar būt, ja ņem vērā, cik ļoti un cik ilgstoši ievērojama sabiedrības daļa ir neapmierināta ar valdību, Saeimu, ar to, kurp virzās valsts kopumā. Tas nozīmē, ka ir milzīgs potenciāls, kuram ir jāizlaužas, un, visticamāk, tas nevar notikt pašreizējās politiskās konstelācijas ietvaros. Savukārt, ja mēs runājam par pieredzi - konkrēti Joahima Zīgerista fenomenu Latvijā -, es gribu arī atgādināt profesionālajā literatūrā aprakstīto situāciju, kad aptaujas pat var neuzrādīt reālā atbalsta līmeni...
...jo it kā neērti atzīt, ka balsosi par kaut ko «tādu».
Jā. Un tad pienāk nākamā diena pēc vēlēšanām, un - opā!
Jā, bet šis nav pirmais projekts protesta «apseglošanai». Atceries Ingunas Sudrabas No sirds Latvijai? Likās - nu tik būs «lieli cipari», bet nekā. Tad kas KPV gadījumā ir kvalitatīvi atšķirīgs?
Piekrītu, ka NSL bija liels potenciāls, tomēr ļoti daudz izšķir personības, un Sudraba savu rakstura īpašību dēļ acīmredzot kaut ko nespēja. Kā veiksies Artusam Kaimiņam, grūti pateikt. Man ir aizdomas, ka starts bijis pārāk agrs, ka laiks sāks spēlēt pret viņu.