Krievijā t. s. biezo literatūras žurnālu tradīcijas ietvaros turpina iznākt arī ikmēneša Tautu draudzība (Družba narodov). No PSRS laikiem mantotais nosaukums, protams, jokains, tomēr žurnāls krievu valodas lietotājiem sniedz kaut nelielu priekšstatu par to, kas notiek gruzīnu, turkmēņu, moldāvu u. c. nacionālajās literatūrās. Pēdējā numurā, kā nojaušat, labākajās ziloņkaula torņa tradīcijās ir ukraiņu autoru tulkojumi. Tā teikt, Krima liesmās, bet mēs par Karpatu dabas skaistumu...
Sanāca negribēti ironiski, jo patiesībā žurnāls dara labu darbu. Problēma ir cita. Notikumi Ukrainā parāda, cik diemžēl maza ietekme ir liberālajai inteliģencei Krievijā (un kā citur?). Jo, no vienas puses, mums ir objektīvi liels (mērogs, ziniet...) brīnišķīgu radošo cilvēku un zinātnieku korpuss, bet, no otras, - nepārprotama šovinisma pazīmes milzu apmēros Krievijas sabiedrībā.
Šī problēma nav vienkārši sērīga galvas šūpošana, tā ir ļoti praktiska. Ja pieņemam, ka politiskā Krievija dreifē arvien lielākas konfrontācijas virzienā, jautājums ir par grupām šajā valstī, caur kurām mēģināt uzturēt vismaz kādu dialogu ar kaimiņvalsti. Inteliģence it kā vislabāk atbilst šāda starpnieka lomai, bet ir divi nosacījumi.
Pirmais. Vai kāds šajā inteliģencē ieklausās? Baidos, ka Krievijas gadījumā atbilde ir noraidoša. Otrais. Vai pati inteliģence nav padevusies pseidopatriotisma vilinājumam? Un uz šo jautājumu jāatbild ar piesardzīgu «nezinu». Mēs, protams, varam uzmundrināt sevi ar ziņām par atsevišķu Krievijas radošās inteliģences pārstāvju izpaudumiem žanrā «Mēs par mieru!» un dažiem piketiem Ukrainas atbalstam, tomēr tikpat labi mēs varētu uzskaitīt tos personāžus (no pašā Krievijā pazīstamiem un no literatūras kā tādas viedokļa labiem rakstniekiem - Priļepins, Jeļizarovs, Prohanovs, Mamļejevs u. c.), kuri jau pirms Ukrainas konflikta izstaroja tik murgainu krievu mesiānismu, ka jābrīnās, ka nav jau aizskrējuši «aizstāvēt savējos». Nepatika pret Putina režīmu automātiski nenozīmē cieņu pret citām tautām un valstīm. (To, starp citu, varēja novērot arī savulaik serbu inteliģences aprindās - «Miloševičs ir maita, bet albāņiem pašnoteikšanās tiesības nedosim».)
Tātad jāsecina, ka pārskatāmā nākotnē Latvijai un Rietumiem kopumā sarunu partnera Krievijā nav un nebūs. Izklausās nepatīkami, tomēr nevajag to dramatizēt. Pirmkārt, šādi posmi PSRS (Krievijas) attiecībās ar Rietumiem ir jau bijuši. Otrkārt, patiešām slikti ir tad, kad tiek «nocirstas» t. s. karstās līnijas starp pretējo pušu militārajiem spēkiem, kas rada augsni pārpratumiem un konfliktam. Piemēram, nav noslēpums, ka Ķīna, no vienas puses, un ASV sabiedrotie (Japāna u. c.) brīžam ir bijuši uz «kurš pirmais izšaus» robežas, tomēr komunikācijas kanāls starp militāristiem to novērsis, pretējām pusēm, protams, paliekot pārliecībā par savu taisnību.
Angļu valodā ir grūti pārtulkojams izteiciens «tongue-in-cheek». Tad nu noslēgumā - cienīsim Krievijas sabiedrības tiesības rīkoties, kā tā uzskata par pareizu. Ja tā izvēlas šovinismu un nepatiku uz ilgiem gadiem attiecībās ar citām tautām un valstīm, lai tā būtu.