Krievija pašizolējas. Uzvedas kā inteliģentu sabiedrībā ielavījies huligāns: iebukņī vienu, it kā nejauši nogāž otru, uzspļauj visiem pārējiem. Uz kautiņu nevienu gan izprovocēt neizdodas. Pretī neviens nesit. Tikai demonstratīvi uzgriež muguru un vairs neuztver kā sev līdzīgu.
Politiskā līmenī sākas sankciju ieviešana, kultūras sakaru jomā veidojas boikots. Tiek ziņots, ka viesošanos Krievijā atcēlis slavenais poļu teātra režisors Kristjans Lupa. Krievijas neatkarīgo filmu festivālu Artdokfest neapmeklēs kanādiešu un čehu kolēģi. Boikota dēļ apdraudēta jūnija beigās plānotā Eiropas laikmetīgās mākslas biennāle Ermitāžā. Visas kaimiņvalstī šogad paredzētās izrādes atcēlis Jaunais Rīgas teātris. Gogoļa centrā jau pajukusi Vladislava Nastavševa izrāde Mēdeja, jo aktrise Guna Zariņa pēdējā brīdī atteicās spēlēt galveno lomu. Šķiet, ikvienam skaidrs - ja notikumi Krimā aizsāktos pirms Soču olimpiskajām spēlēm, visdrīzāk arī tās izvērstos vien par tādu kā pusolimpiādi. Jau šobrīd to spožums ir krietni vien nosūbējis. Kas vairs atceras Sočus? Visu labo, ko Krievija par sevi ilgu gadu garumā centusies iestāstīt pasaulei, kā nebijušu aizslaucījusi agresija pret Ukrainu.
Šodien Dienā lasāma ziņa, ka Latvijas oficiālās amatpersonas kļuvušas visai izvairīgas attiecībā uz Pareizticīgās baznīcas patriarha Kirila vizīti Latvijā. Tas ir signāls, ka vismaz patlaban viņš mūsu valstī tā īsti netiek gaidīts, jo atbalsta Krievijas politiku Ukrainā.
Skaidrs, ka patriarham ir jēga apmeklēt Latviju tikai tad, ja tas kļūst par notikumu. Ja viņš atbrauc, bet valsts augstākās amatpersonas «nez kāpēc» ir aizņemtas ar citām lietām, un mediji uzdod jautājumus nevis par vizītes nozīmi Krievijas un Latvijas attiecībās, bet pārsvarā par Krievijas un Ukrainas konfliktu un baznīcas nozīmi tajā, Latvijas apmeklējums viņam var nest tikai zaudējumus.
Kāds teiks, ka māksliniekiem, sportistiem un to cienītājiem nav jācieš varas īstenotās politikas dēļ. To pašu var attiecināt arī uz ticīgajiem. Taču vispārēja novēršanās ir veids, kā atvērt acis. Likt saprast, ka tas, ko vara un propagandas mašinērija tās rokās dara un sludina, neatbilst pārējās sabiedrības morāles un ētikas normām.
Krievijas mediji burtiski zombē, ka vēršanās pret Ukrainu ir «taisna lieta», ka jāglābj savējie, jāapkaro no rietumiem ievazātais «ļaunums». Alternatīvas informācijas plūsma daudziem ir ierobežota. Arī biržu reakciju ne katrs izprot. Bet, ja viens pēc otra novēršas pazīstami ārvalstu mākslinieki un sportisti, ja ārpus Krievijas vairs netiek gaidīti garīgie līderi, tas var tikt pamanīts. Un likt aizdomāties. Jo vairāk tāpēc, ka māksliniekiem, sportistiem, baznīcai ir ļoti liela nozīme sabiedrības attieksmes veidošanā. Ne velti arī Krievijas vara šo jomu pārstāvjus tik aktīvi iesaista savā propagandā - Putina politikas atbalstam savākti daudzi desmiti Krievijas zināmāko kultūras darbinieku parakstu.
Vispārēja novēršanās šajā kontekstā kalpo kā maigās varas izpausme. To zināmā mērā var salīdzināt ar Gandija nevardarbīgo pretošanos. Tikai šoreiz tā ir vēršanās ne pret savas valsts, bet pret kaimiņvaras īstenoto politiku.