1919. gada 28. jūnijā starp uzvarēto Vāciju un valstīm uzvarētājām tika parakstīts Versaļas miera līgums.
Uzvarai allaž daudz tēvu. Starp uzvarētājiem izrādījās ne tikai Lielbritānija, ASV un Francija, bet arī Bolīvija, Gvatemala, Haiti, Kuba, Ekvadora, Hondurasa, Libērija, Nikaragva, Panama, Peru, Urugvaja un daudzas citas valstis. Tomēr Versaļas miera līgums tika noslēgts starp Vāciju un to uzvarējušajām Franciju un Lielbritāniju, kuras bija saņēmušas vērā ņemamu Amerikas Savienoto Valstu atbalstu.
Noteikumi, kurus uzvarētāji nodiktēja Versaļā, pieprasīja tikpat kā pilnīgu uzvarētās valsts atbruņošanos. Vācijā tika atcelta vispārējā karaklausība. Tika noteikts bruņoto spēku limits - 100 tūkstoši cilvēku. Ģenerālštābs tika atlaists, tika slēgtas visas militārās akadēmijas. Jauna ģenerālštāba un militāro akadēmiju izveidošana tika aizliegta. Bruņotos spēkus drīkstēja veidot tikai no brīvprātīgajiem un izmantot vienīgi iekšējās kārtības uzturēšanai valstī. Virsūdens flote tika pamatīgi samazināta, zemūdens - pilnībā iznīcināta. Lielāko daļu vācu nocietinājumu pavēlēja uzspridzināt.
Vācijai tika aizliegts turēt bruņojumā smago artilēriju, tankus, zemūdenes, militāro un militāro jūras aviāciju, ieskaitot dirižabļus. Tikai aizliegti ķīmiskie ieroči, arī to izstrāde. Ievest Vācijā ieročus un citu militāro aprīkojumu bija noliegts kategoriski. Ieroču ražošana Vācijas teritorijā drīkstēja notikt tikai pilnīgā starptautiskā uzraudzībā.
Vācijai tika atņemtas teritorijas 67 tūkstošu kvadrātkilometru kopplatībā, tas ir, viena astotdaļa no visas tās teritorijas, ko apdzīvoja pieci miljoni 138 tūkstoši cilvēku. Vācijai atņēma visas tās kolonijas turpat trīs miljonu kvadrātkilometru kopplatībā, ko apdzīvoja 13 miljoni cilvēku. (V. Šacillo. Pervaja mirovaja voina. 470 lpp.)
Sabiedrotie saņēma tiesības uz atvieglotiem noteikumiem lietot Vācijas ostas, dzelzceļus un ūdens ceļus. Un papildus tam visam Vācijai bija jāizmaksā uzvarētājiem astronomiskas naudas summas. 1921. gada maijā konferencē Londonā tika noteikts kopējais reparāciju maksājums - 132 miljardi zelta marku.
Versaļas miera līgums bija ne tikai briesmīgi netaisnīgs Vācijai, bet arī izlaupošs un pazemojošs. Taču pats galvenais - tas bija stulbs. Šāds līgums nenodrošināja svarīgāko - izlīgšanu.
Ļeņins agrāk par visiem saprata, ka Pirmais pasaules karš mantojumā ir atstājis dinamītu. Uzvarējušās valstis, īpaši Francija, pārāk aizrāvās un aplika uzvarēto Vāciju ar šausminošām reparācijām. Uzvarētājiem izmaksājamo milzīgo summu dēļ Vācija nonāca smagā ekonomiskā krīzē un vācu tauta tika novesta līdz bada un nabadzības robežai, galējā postā. Ļeņins skaidri redzēja, ka Versaļas miera līgums ir bumba zem Eiropas: Vācija nekad nesamierināsies ar tādu netaisnību, Vācijā atradīsies spēki, kas nostāsies pret Versaļas līgumu un liks pārskatīt Pirmā pasaules kara rezultātus, spēki, kas nāks klajā ar revanša ideju un īstenos to. 1920. gada 15. oktobrī Ļeņins paziņoja: «Versaļas līguma panāktā kārtība atrodas uz vulkāna, jo tās 7/10 visas zemes apspiesto iedzīvotāju tā vien gaida, ka uzradīsies kāds, kas uzsāks cīņu, lai visas šīs valstis sāktu šūpoties...» (PSS. 41. sēj., 353. lpp.)
Ļeņins nezināja, ka šis kāds ir jau uzradies. 1919. gada septembrī šis pats kāds iestājās Vācu strādnieku partijā un sāka cīņu pret Versaļas miera līgumu. Šo cīņu viņš vēlāk nosauks par Mein Kampf.
Grāmatu meklējiet grāmatnīcās!