Dažas norises Latvijā nebeidz pārsteigt. Tostarp valsts pārvaldē un no budžeta finansētās iestādēs strādājošo nespēja raudzīties uz valsti kā sistēmu kopumā, tā vietā greizsirdīgi aizstāvot tikai sava «kantora» intereses un nenovīdīgi attiecoties pret turpat blakus esošajiem. Ar to, ka dažādu partiju pārziņā esošās ministrijas vienas un tās pašas lietas vērtē tikai no savu interešu viedokļa, ir nācies saskarties vairākkārt. Pagājušajā nedēļā kļuvu liecinieks šādai viensētas attieksmei pret pasauli samērā šauras, bet sabiedrībai ārkārtīgi nozīmīgas nozares ietvaros. Runa ir par vēža diagnostiku.
Biju nointervējis Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Patoloģijas institūta vadītāju, Rīgas Stradiņa universitātes Patoloģijas katedras profesori Ilzi Štrumfu. Viņas atbildes uz maniem jautājumiem radīja iespaidu, ka situācija jau pieminētajā jomā ir ļoti dramatiska. Bet reakcija, kas sekoja no viņas kolēģiem, kas strādā Rīgas Austrumu klīniskajā universitātes slimnīcā, pārsteidza ne mazāk. Īsumā vienkāršiem vārdiem to pārstāstot: ko viņa melš niekus, tā modernā aparatūra, par kuras trūkumu viņa sūdzas, pie mums ir; ja viņai tādas nav, tā ir viņas problēma, un kas gan viņa vispār par eksperti tādā gadījumā... Protams, no «pareizo» profesoru puses neiztrūkstošs arī gluži latviskais «uzvēmiens» par intervijas tapšanas iemesliem.
Lai nu paliek personiski aizskārumi, taču daži aspekti noteikti ir uzmanības vērti. Pirmkārt, ne jau pacienti izvēlas, kurā no lielākajām valsts slimnīcām tos izmeklēs un ārstēs, - ja vienā no tām ir tik dramatiska situācija, kā to raksturo Štrumfa, ar profesoru kariem un lielīšanos, ka otrā slimnīcā ir labāk, konkrēto cilvēku dzīvībai nekas līdzēts nebūs. Ir jāmeklē risinājumi, lai iespējami labākā diagnostika būtu pieejama visiem attiecīgā profila slimniekiem Latvijā, bet to protestā pret intervijā pausto nemana. Otrkārt, pati par sevi ir absurda lielo valsts slimnīcu tāda kā konkurēšana savā starpā. Tā taču nav privātbiznesa joma, kur kas tāds būtu pieļaujams. Treškārt, ar šo piemēru ļoti uzskatāmi atklājas pieejamā finansējuma pārvaldības un ieguldījumu prioritāšu problēmas Stradiņos, kas beidzot būtu jārisina. Un, ceturtkārt, lai cik labas iekārtas par Eiropas naudu būtu iepirktas, lai cik labi speciālisti apmācīti vai darbotos jau gadu desmitiem ilgi, audzēju diagnostika jau nu noteikti nav tā joma, kur kādā brīdī kāds varētu teikt, ka viss ir ideāli. Un tas atkal liek domāt par to, ka jādomā par kopīgo izaugsmi, nevis savstarpējo apkarošanu.
Bet atklātais tiešām ir satraukuma vērts. Jācer, ka Veselības ministrijas vadība par to zina un tai ir plāns, kā šo risināt.