Globāli droši vien ir tā, ka vislabāk uz šo jautājumu atbildētu sociālantropologi vai psihologi, kuri pēta dažādus sabiedrības strāvojumus, savukārt, ja runājam par skatu no medicīnas viedokļa, tad vispirms jāpatur prātā, ka mēs runājam par Rietumu medicīnu, jo Rietumos mediķi pieturas pie kopīgiem kritērijiem tam, kas ir un kas nav psihiski traucējumi. Savukārt, piemēram, Ķīnas vai Indijas tradicionālajā medicīnā ir citi priekšstati, kaut vai par traucējumu cēloņiem. Tātad Rietumu medicīnā ir mēģināts noteikt, kas ir un kas nav norma. Ir divas lielas psihisko traucējumu klasifikācijas (viena ir amerikāņu, DSM-5, otra, atbilstoši kurai strādā Eiropa un arī Latvija, saistīta ar Pasaules Veselības organizācijas Starptautiskā slimību klasifikatora 10. pārskatu). Visvairāk varētu būt runa par dažādiem personības traucējumiem. Kā jau pats vārdu savienojums liecina, runa ir par kaut kādām novirzēm personībā, raksturā, turklāt šīs novirzes ir tik izteiktas, ka tās traucē cilvēkam funkcionēt. Ir paranoīdas, šizoīdas, emocionāli nestabilas, asociālas personības - gan jau lasītājs būs dzirdējis šādus jēdzienus. Sarunas tēmas kontekstā droši vien būtu jārunā par pēdējiem diviem (emocionāli nestabilas, asociālas personības) gadījumiem. Proti, asociālas ir personības, kas nerēķinās ar sabiedrības normām, ar citu jūtām, ar citu sāpēm, dažkārt gribas teikt, ka šādām personībām pašām emocijas ir «izravētas». Viņi spēj uzturēt attiecības tikai no varas pozīcijas. Savukārt emocionāli labilas ir personības, kas stresa situācijās vieglāk pakļaujas impulsiem, kurām šķērslis rada dusmu izvirdumu.
Bet ziniet, ja paskatāmies uz to, cik nereti rūpīgi plānoti ir terora akti...
Jā, un šeit parādās jautājums, kā vispār personība veidojas. Proti, personības traucējumos, protams, ir zināma bioloģiski noteikta komponente, tomēr būtiskāk ir tas, kādā vidē personība aug, veidojas. Un redzat - mēs Latvijā varam dažkārt vīpsnāt par bērnu audzināšanu Norvēģijā vai Francijā, tomēr kopumā Eiropā priekšstatu sistēma ir līdzīga. Savukārt, kā aug bērni, piemēram, Tuvajos Austrumos... es domāju, ka tas ir stipri savādāk. Kāds ir ģimenes modelis, vērtību sistēma utt. - vai mēs pietiekami stādāmies priekšā šos faktorus ārpus Eiropas? Es gribu teikt, ka bērnu, pusaudžu personības ietekmēt ir salīdzinoši vieglāk, ne velti mēs redzam, ka teroristi rekrutē pusaudžus, pat bērnus, tie jau būs tie nākamie, atvainojos, galvu cirtēji, «kareivji». Šīm jaunajām personībām iemāca, ka agresija ir veids, kā sasniegt mērķi, mērķi saprotot plaši - sākot ar materiāliem labumiem vai sievietes iegūšanu un beidzot ar reliģiskiem mērķiem.
Ja pieņemam, ka cilvēkiem vispār ir raksturīga zināma agresivitāte, jautājums ir, kāpēc atsevišķos gadījumos, es improvizēju, no pat ļoti agresīvu komentāru rakstīšanas internetā kāds indivīds nonāk līdz citu un sevis nogalināšanai.
Domāju, ka agresivitātes individuālo līmeni ietekmē ļoti dažādi faktori - sākot ar paša cilvēka pagātnes traumām un beidzot ar pārticības līmeni vai ideoloģiskiem apsvērumiem. Turklāt jāņem vērā, ka agresijai ir tendence akumulēties. Līdz kaut kādam izvirdumam.
Es tomēr bīdu jūs atpakaļ uz jautājumu par to, vai teroristi ir psihiski slimi cilvēki?
Visdrīzāk, no medicīnas viedokļa, - nē. Viņi ir savādāki, bet... respektīvi, gadās arī psihiski slimi, tomēr kopumā ne.
Ak tā. Jo tas saistīts ar jautājumu, vai viņi ir jātiesā vai jāārstē, lai cik nepopulāri tas skanētu.
Tā ir. Tas ir, piemēram, Breivīka gadījums, kuru esam pārrunājuši ar skandināvu kolēģiem, apsprieduši mūsu asociācijas sēdē. Gadījums nav nemaz tik viennozīmīgs. Jo izrādās, ka ir dažādas interpretācijas par to, ja cilvēks savā paštēlā dodas apšaut citus, - tā ir psihoze vai nav. Un vieni eksperti pateica, ka ir, citi, ka nav. Turklāt visbiežāk jau nav tik ekstrēmi, ka cilvēks sevi uzskata par, nezinu, «Tempļa bruņinieku» vai apgalvo, ka dzirdējis «augstāko spēku» pavēles. Visbiežāk mums būs situācija, ka indivīds ķeras pie vardarbības tāpēc, ka viņam ir citu vērtību sistēma, - mums tā var būt nepieņemama, bet tas nenozīmē, ka viņš ir psihiski slims.
Es tomēr gribētu atgādināt, ka liela daļa teroristu ir dzimuši un auguši Eiropā. Tādēļ jautājums ir šāds: vai te nav kāda saistība ar nāves, vardarbības jēdzienu vulgarizēšanu mūsdienu masu kultūrā? Ja es nogalinu, spridzinu, teiksim, datorspēlēs, tad man rodas distancēta attieksme, es vairs īsti nesaprotu, ko nozīmē nogalināt.
Neapšaubāmi tam ir nozīme. Augšana, daudzu stundu pavadīšana virtuālajā vidē var novest pie empātijas trūkuma. Un tas, protams, ir smags jautājums par mūsu jaunatni vispār. Savukārt, ja runājam par imigrantiem, tad jāsaprot ir tas, ka vardarbības pārciešana viņu izcelsmes zemēs atstāj sekas uz viņu psihisko veselību uz visu mūžu. Es nesen biju Kopenhāgenā Ziemeļvalstu psihiatru kongresā, kur viena sēde bija tieši veltīta šai tēmai. Un izrādās, ka posttraumatiskais stress, trauksme saglabājas arī vairumam cilvēkiem, kuri emigrējuši uz Dāniju no konfliktu zonām pirms desmit, pat piecpadsmit gadiem! Turklāt šie cilvēki bija saņēmuši speciālistu palīdzību pusgada garumā, tomēr daudziem tas neko nebija līdzējis.
Un te mēs nonākam pie jautājuma par terora aktu ietekmi uz pašu eiropiešu psihi. Ir viedoklis, ka cilvēks nevar mūžīgi dzīvot stresā, ka šoks pakāpeniski notrulinās.
Jā, aktualitāte gada vai divu laikā tiešām mazinās, tomēr domāju, ka «nospiedums» saglabājas ilgstoši. Tas var izpausties apzināti vai neapzinātā līmenī. Kad cilvēks arī pēc ilgāka laika ierauga kaut ko tādu, kas viņam izraisa asociācijas ar terora aktu, trauksme atgriežas. Respektīvi, es neteiktu, ka var paļauties, ka «gan jau aizmirsīsies».
Pat Latvijas cilvēku, nevis Briseles vai Parīzes iedzīvotāju gadījumā?
Es jautājumā saklausu tēmu par masu mediju ietekmi. Un jāsaka, ka mūsu pašsaprotamās tiesības būt informētiem dažkārt nospēlē negatīvu lomu. Respektīvi, mūsdienu mediju prakse «laba ziņa ir slikta ziņa» var akumulēt stresu, pat ja ziņās vēstītais mūs tieši neskar.
Kāpēc akumulētais stress izpaužas tik radikāli dažādi - no raudāšanas līdzjūtībā līdz dūru vīstīšanai un gatavībai iet «atriebties»?
Tas pats - tas atkarīgs no personības un tā, kā tā reaģē uz dažādiem faktoriem. Vienalga, vai bērnu slimošanas un nedienām ģimenē vai kādu citu. Un man atkal jāpiemin mediju ietekme, šajā gadījumā uz to, kādā amplitūdā reakcija var svārstīties. Paskatieties uz Krieviju - faktiski pusgada laikā padarīt tuvāko, draudzīgāko kaimiņu, ukraiņus, par nīstamu ienaidnieku... Cik fantastiski efektīva apstrāde!