Vairākus mēnešus laikrakstā Diena publicēti raksti par cilvēkiem, kuri pieteikti Latvijas lepnuma balvai. 30. decembrī kopā ar Dienu klajā nāks projektam Latvijas lepnums veltītais SestDienas speciālizdevums, savukārt jau 26. decembrī TV3 būs iespējams skatīties svinīgo Latvijas lepnuma ceremoniju un uzzināt, kā šogad desmit nominācijās sadalītas balvas.
Raksti par Latvijas lepnuma balvai pieteiktajiem cilvēkiem atklāj daudzus labestības, izpalīdzības un grūtību pārvarēšanas piemērus. Tomēr šie raksti atklāj arī smagas sociālekonomiskās problēmas, tāpēc būtu vērts, lai šos rakstus izlasītu gan jau demisionējošās, bet vēl strādājošās, gan arī jaunās valdības ministri.
Rakstā Bez negatīvas attieksmes lasāms par Latvijas lepnuma balvai pieteiktu veikalu tīkla vadītāju, kurš veikala darbinieces Annas bērnam palīdzējis tikt pie nepieciešamās medicīniskās palīdzības. «Bērnam operācija bija jātaisa steidzami, taču noskaidroju, ka visur jāgaida garās rindās vai jāmaksā naudas summa, kāda man nebija pa kabatai. Māris, man pilnīgi svešs cilvēks, daudz palīdzēja,» stāsta Anna. Te vietā būtu jautājums veselības ministram Guntim Belēvičam - vai ir normāli, ka 2015. gadā Latvijā, kas ir viena no Eiropas Savienības dalībvalstīm, bērns nevar saņemt medicīnisko palīdzību, līdz neiesaistās kāds izpalīdzīgs līdzcilvēks? Vai tiešām prioritātei, sadalot nodokļu maksātāju naudu, kas nonākusi valsts budžetā, nav jābūt veselības aprūpes pieejamībai ikvienam bērnam?
Savukārt rakstā Dod pajumti un sirds siltumu vēstīts par Gitu, kura vada biedrību Cerību centrs un palīdz māmiņām, kurām, vārda tiešā nozīmē, nav jumta virs galvas. «Topošā māmiņa dzīvoja teltī, tuvojās rudens, aukstums, un tikai tad Sociālais dienests ar mani sazinājās un prasīja, vai†Cerību centrs var palīdzēt šai sievietei. Bet paši viņai atbalstu nesniedza,» stāsta Gita. Rodas jautājums labklājības ministram Uldim Augulim - kāda gan ir Sociāla dienesta loma, ja tas nesniedz atbalstu, bet prasa palīdzību no nevalstiskā sektora?
Saprotams, neviena, pat vistalantīgākā valdība neatrisinās visas sociālekonomiskās problēmas. Allaž būs nelaimes, kuras pat visideālākā veselības aprūpes un sociālā atbalsta sistēma nevarēs novērst. Tomēr pie varas esošajiem politiķiem, kuri aizrautīgi runā par nevienlīdzības mazināšanu un sabiedrības labklājības veicināšanu, derētu domāt ne vien par nodokļu sistēmu un likmēm, bet arī par nodokļos samaksātās naudas izlietošanu tā, lai, teiksim, ikvienam bērnam būtu pieejama pajumte un nepieciešamā veselības aprūpe.