Nemanāmais īrnieks pagrabā
No pasaules 1200 sikspārņu sugām Latvijā mājo 16 sikspārņu sugas, tās visas pieder vienai dzimtai - parastajiem sikspārņiem - un ir atzinušas par labu esam vietējo klimatu un te pieejamās mājvietas, kur iemājot vasarā un kur doties ziemas guļā. Jo tālāk uz ziemeļiem, jo mazāk šo siltasiņu zīdītāju sugu tur būs sastopamas. Neskatoties uz to, ka neraksturīgi nakts dzīvniekiem sikspārņiem ir mazas acis, šie zīdītāji līdzīgi radaram, lai noteiktu attālumu un atrastu ceļu tumsā, izmanto eholokāciju - uztver skaņas viļņus, ko paši izstaro. Mazpazīstamais, bet nostāstos apcerētais sikspārnis ir konservatīvs dzīvnieks, kurš ilgstoši izmanto vienu un to pašu mītni un noteiktus ainavas elementus pārlidojumos uz barošanas vietām un migrācijas laikā. Dzīvnieks jūtīgi reaģē uz izmaiņām savā dzīves vidē. Piemēram, ja pēc ziemas guļas, atgriežoties vasaras mītnē kādā piemājas pagrabā, kur pavadīta pērnā siltā sezona, būs ticis veikts remonts, sikspārnim šīs izmaiņas var nebūt pa prātam.
Kā stāsta sikspārņu pētnieks Viesturs Vintulis: «Salīdzinot ar citu sugu sikspārņiem, garausainais sikspārnis jeb brūnais garausainis atšķiras ar izskatu - tam vienīgajam ir izteikti garas, platas, virs pieres kopā saaugušas ausis, kuras, ziemas guļā ejot, zīdītājs ierasti paslēpj zem spārniem. Tāpat šīs sugas pārstāvji veic pavisam īsu migrācijas ceļu tikai 20 kilometru robežās no vasaras mitekļiem uz ziemas guļas vietām, protot ļoti labi pārziemot piemājas pagrabos.»
Sikspārņus nevar vainot ligzdu vai migu veidošanā, jo to zīdītāji nedara, bet izmanto tikai jau esošas slēptuves, piemēram, bēniņus, vietu starp jumta ārējo un iekšējo segumu, plaisas sienās, vietas aiz logu slēģiem vai zem palodzēm, malkas grēdas. Zīdītājam pietiek ar jebkuru pirksta diametra jeb 1,3-2 cm platu spraugu, lai iekļūtu ēkā.
Par to, ka pašu māja ir kļuvusi par mājvietu arī sikspārnim, var uzzināt, ne tikai vērojot tos vakara stundās pēc saulrieta izlidojam no mītnes, bet arī pēc to saceltā trokšņa vai pēc izkārnījumiem uz loga vai palodzes, kas var būt saimniekam netīkamākā sikspārņa klātbūtnes izpausme. Citādi sikspārnis ir nekaitīgs cilvēka dzīvei: Eiropā mītošajiem sikspārņiem nav kopīgu parazītu ar cilvēkiem, kā arī, ja tos neņem rokās, tie neapdraud cilvēku ne ar kādu bīstamu slimību. Tāpat nav jāraizējas, ka sikspārņi kaitēs ziemas krājumiem pagrabā vai mielosies ar ābolu nektāru - lielākoties brūnais garausainis pārtiek no kukaiņiem, to kāpuriem, zirnekļiem, naktstauriņiem un citiem maziem mugurkaulniekiem, medījot gan mežos, gan apdzīvotās vietās, lidinoties gar koku lapotnēm vai zemu virs pļavām.
Atkarīgi no cilvēka darbības
Sikspārņi mēdz apmesties cilvēka rokas radītās ēkās, jo tās nodrošina plašākas, siltākas, reizēm arī stabilākas un ilgstošākas mītnes nekā dabā pieejamās, piemēram, koku dobumi vai klinšu spraugas. Ziemās sikspārņi mēdz iegrimt savā ziemas miegā, guļot sastinguši un faktiski bezpalīdzīgi, arī mākslīgi vai dabīgi veidotās dolomīta vai smilšakmens alās, piemāju pagrabos, kā arī lielos vecu muižu vai to saimniecības ēku pagrabos. Turklāt tā sikspārņi var apmesties uz dzīvi arī ģeogrāfiski tālāk uz ziemeļiem, kur dabisko mītņu šim siltasiņu dzīvniekam ir maz. Taču vienlaikus tas nozīmē, ka sikspārņi lielā mērā ir atkarīgi no cilvēka, tā attieksmes pret vienīgo zīdītāju, kas prot lidot, un visbeidzot no cilvēka rīcības. Sikspārņu uzskaite to ziemošanas vietās pētniekiem liek bažīties, jo, izrādās, tieši brūnais garausainis ir vienīgā sikspārņu suga Latvijā, kuras pārstāvju skaits visu laiku aizvien samazinās, lielākoties cilvēka darbības rezultātā, piemēram, mežizstrādes, ķimizācijas un remontdarbu ietekmē. Viesturs Vintulis uzsver, ka sikspārņu atražošanās ir ļoti lēna - gadā tiem dzimst tikai viens vai divi mazuļi. Līdz ar to ir svarīga katras atsevišķas kolonijas vai pat indivīda izdzīvošana.
Lai tam ļautu notikt, ieteicams plānotos remontdarbus ēkās vai pagrabos veikt vasaras beigās vai rudenī, jo tas ir laiks, kad garausainā sikspārņa mazuļi jau lido un sāk doties uz savām ziemas mītnēm. Savukārt tur, ziemas guļā esot, pagrabā sikspārņi nepārcietīs, ja to sildīs ar oglēm, ja pagrabs būs sauss vai tam būs kaļķotas sienas vai griesti, ja kāds smēķēs šajā telpā vai pārmērīgi to izgaismos.
«Ja nebūtu sikspārņu, mūsu dzīve būtu daudz kukaiņu apsēstāka un dažādu kukaiņu inžu piesātinātāka. Sikspārņi vienas nakts laikā katrs apēd nenormālu daudzumu jeb aptuveni vienu trešdaļu sava svara kukaiņu, arī tādus, kas apgrūtina dzīvi cilvēkam - gan odus, gan dažādus lauksaimniecības un mežsaimniecības kaitēkļus. Fiziski sikspārnis var noķert līdz pat 400 kukaiņiem stundā, ja vien kukaiņu blīvums ir pietiekams, lai tos varētu nepārtraukti ķert,» skaidro V. Vintulis, piebilstot, ka Eiropā jau ir pierādīts, ka sikspārņu piesaistīšana noteiktām vietām, kur ir daudz kaitēkļu, kuri ir arī sikspārņu potenciālā barība, var kalpot kā alternatīva metode šo kaitēkļu ierobežošanai, tā aizvietojot pesticīdu lietošanu.