Pēdējo mēnešu ziņa numur viens - Latvijas hokeja leģendas Sanda Ozoliņa došanās politikā. Par Ozo lēmumu pagrūstīties Saeimas vārtu priekšā viedoklis ir teju katram. Gluži kā hokeja spēļu laikā, kad, protams, līdzjutēji labāk par treneriem un pašiem hokejistiem zina, kā sportistiem tajā vai citā situācijā vislabāk rīkoties, kad mest, kad gulties zem ripas, kad izvicināt dūres. Daudziem prātvēderiem jau gatavs verdikts - gan par Ozo piemērotību politikai kopumā, gan par politisko spēku, kuram Sandis izvēlējies pievienoties. Sandis knapi paguva paziņot par došanos politikā, un viens otrs jau sajutās vīlies līdz sirds dziļumiem.
Viena no Latvijas politiskās telpas sērgām ir akūts jaunu kadru trūkums. Jaunu, spējīgu, motivētu personību trūkums. Daudzus gudrus un talantīgus ļaudis politika gluži vienkārši neinteresē, jo viņi veiksmīgi realizējas savā pamatprofesijā. Arī finansiāli darbošanās politikā būtu solis uz leju. Turklāt politiskā darbība nāk komplektā ar «publisku šļuru», ikvienam jaunpienācējam politiķa maizi padarot īpaši nepievilcīgu. Atliek pie politiskās darbības horizonta parādīties «jaunai gaļai», un tai jārēķinās ar ķengām. Tāpat vien. Profilaksei. Sak, piedodiet, tāda mums te kārtība, gluži kā «ģedovščina» padomju armijā.
Neesmu naivs, Sandim Ozoliņam jaunajā ampluā ir daudz apgūstamā. Ne viens vien puds sāls būs jāapēd, un sagrūs ne viena vien sapņu pils. Sitīs un grūstīs. Varbūt pat sāpīgāk nekā hokeja laukumā. Un noraidījumu nebūs. Taču tādas personības ienākšanu politikā neapšaubāmi uzskatu par lielisku ziņu. Es cienu viņu par uzdrošināšanos. Un man ir pilnīgi vienalga, kuram politiskajam spēkam viņš pievienojas. Es cienu viņa domas, argumentus, izvēli, jo to darbu, ko viņš ir darījis līdz šim, Ozo ir darījis pēc labākās sirdsapziņas, tieši ar attieksmi iekarojot sporta līdzjutēju mīlestību.
Realitāte ir nepielūdzama - Latvijas jaunlaiku vēsturē ir pietiekami daudz pārskatāmu piemēru, kad tautas mīlēti mākslinieki un sportisti kļūst par viduvējībām politikā. Par tādiem, kuru izcilība tiek izmantota un atstāta vēsturei. Tāpat arī ir pietiekami daudz pārskatāmu piemēru, kā reputāciju var notrallināt zibenīgā ātrumā. Reputācija patlaban ir, lai arī spēcīgs, taču, piedodiet, vienīgais politiķa Sanda Ozoliņa arguments. Arī pirmais lielais publiskais iznāciens Latvijas Televīzijā nebija viennozīmīgs. Galu galā ne ar plusa, ne mīnusa zīmi. Un tikai pateicoties tam, ka pamatvēstījums par izcilā sportista karjeras noslēgumu un lēmumu doties politikā otrajā plānā atstāja citas nianses.
Lai viņš ir Pats Sandis Ozoliņš, tas nebūt nenozīmē, ka rudenī balsis birs kā no pārpilnības raga. Šobrīd, četrus mēnešus pirms vēlēšanām, mēs pazīstam izcilu hokejistu Sandi Ozoliņu, taču absolūti neko nezinām par politiķi Sandi Ozoliņu.