No 14. septembra līdz 27. septembrim bijušās tekstilfabrikas Boļševička teritorijā, Ganību dambī 30, Rīgā, apskatāma fotogrāfa Kaspara Gobas izstāde Rīgas salas. Tajā apmeklētājiem ir iespēja aplūkot Rīgas salu iedzīvotāju portretus un salu vidi raksturojošas fotogrāfijas, ko papildina skaņu ieraksti.
Kaspars Goba ir cēsnieks, bet 19 gadus nodzīvojis Rīgā. Pēdējos gadus viņa studija Rīgā atradās Ganību dambī, netālu no Vējzaķsalas, kur brīvos brīžos devies fotografēt vidi un salas iemītniekus. «Fotografēju to, kas man salā šķita interesants, sākotnēji - bez īpašas idejas to kaut kā konkrēti eksponēt. Zinot, kādi ir Rīgas pilsētas attīstības plāni, man bija skaidrs, ka salas, tādas, kādas tās bija tobrīd, izzudīs, un es vēlējos saglabāt paliekošu priekšstatu par šo unikālo pasauli - laukiem, kas atrodas pilsētā. Sāku aizrauties ar šo ideju, kad no profesionālās foto vides biju jau prom, darbojos kino,» stāsta Kaspars. Par salu dzīvi vēlējusies rakstīt Gundega Repše, un tekstu ilustrēšanai bijušas nepieciešamas fotogrāfijas. Rakstniece uzzinājusi par Kaspara aizraušanos, un nu Eiropas kultūras galvaspilsētas Rīga 2014 tematiskās līnijas Ceļu karte ietvaros top kopprojekts - grāmata. «Izstāde ir starpposms - tajā apskatāmie darbi, ko atlasījis izstādes kurators Andrejs Strokins, tapuši pēdējo divu, trīs gadu laikā un ir daļa no plašākas fotogrāfiju sērijas, kas veidota grāmatai,» atklāj fotogrāfs.
Lai arī Kaspars ir pārvācies dzīvot uz Cēsu novadu, viņš laiku pa laikam ierodas kādā no Rīgas salām un pavada dienas fotografējot: «Mēģinu dokumentēt izzūdošo dzīvesveidu un vidi, kas raksturīga pilsētas nomalēm. Ja ekonomika krīzes dēļ nebūtu apstājusies, šīs vietas jau būtu noslaucītas no zemes! Dažādiem uzņēmumiem un politiķiem ir savs redzējums, kāds tad nu būtu tas izdevīgākais veids, kā apsaimniekot salu teritorijas, bet pagaidām vēl lielākā daļa no tām ir kā lauku ciemati pilsētā - ar savu īpatnējo auru un cilvēkiem, kurus ekonomiskie lēmumi stumda šurpu turpu. Citi tam ļaujas, citi pretojas, bet vide mainās. Sakot, ka mans mērķis ir to dokumentēt, es to domāju diezgan tieši - piemēram, fotografēju uz filmas, nevis digitāli. Tās ir taustāmi dokumenti, kas paliek tādi, kādi ir, nevis zibeņi sasper tavus serverus, un visas digitālās bildes pazūd.» Tehniski gan esot lielāka ķēpa - filmiņas jāattīsta, nekad simtprocentīgi nezini, kas tur galā sanāks…
Izstādē aplūkojamo fotogrāfiju stāstiem ir dažādas noskaņas - tur redzams vīrs, kuram nogrimusi viņa peldošā darbnīca, cilvēki, kam 30 gadus bijuši dārziņi Krievsalā, un brīdī, kad tie iznīcināti pilsētas industrijas vārdā, tantēm, kuras tur šiverējušās, paliek slikti ar sirdi, taču ir arī pozitīvas epizodes - Vakarbuļļu iemītnieki ar savu naturālo saimniecību, Ķīpsalā pilsētas trokšņainajai videi līdzās pastāv katoļu klosteris.