Man teju visas lietas pārsniedz trīs gadus. Ir dažas, kas ilgst pat 10 gadu.
Un kādas sekas tas rada?
Tas ir sarežģīti, jo ir ļoti jākoncentrējas. Piemēram, šodien ir viena sēde, es sakoncentrējos uz to, tad nākamo sēdi šai lietai nozīmē oktobrī. Starpposmā man jāstrādā arī ar citām lietām. Kad pienāk oktobris, man atkal visa tā lieta jāpārskata, jo visu taču nevar atcerēties. Un tie ir milzīgi makulatūras kalni.
Kāpēc lietu izskatīšanas ilgums pat par sīkiem pārkāpumiem mēdz būt tik ilgs?
Viens no galvenajiem iemesliem ir tāds, ka tiesas ir pārslogotas ar daudz nevajadzīgām lietām. Tādām, kas nav pat izēstas olas vērtas.
Tātad - ne tikai laiks, bet arī nauda.
Protams, tiesa ir dārgs process. Katra sēde maksā lielu naudu, jo ir jāmaksā par telpām, par apkuri, apgaismošanu, jāmaksā arī algas, nodokļi. Piemēru ir daudz, bet gribētu izcelt kādu konkrētu gadījumu, kas ir ārpus katras kritikas. Augstākās tiesas senāts izbeidza kriminālprocesu par 19 santīmu vērtu buljona iepakojuma zādzību. Apsūdzētajam tika celta apsūdzība par to, ka viņš, būdams agrāk sodīts par zādzību, 2009. gada oktobrī veikalā Maxima Rēzeknē paņēma no plaukta vienu 19 santīmu vērtu buljona Maggi paciņu un nesamaksājis aizgāja. Tika ierosināta krimināllieta. Pirms lietas izskatīšanas pirmās instances tiesā apsūdzētais nomira. Neraugoties uz to, tiesa izskatīja, vai mirušais apsūdzētais tiešām ir izdarījis noziegumu. Rēzeknes tiesa viņu atzina par nevainīgu un attaisnoja. Tas notika tāpēc, ka pirmstiesas procesa sniegtajās liecībās bija uzrādīts, ka zādzība izdarīta vienā datumā, prokurora lēmumā - citā. Pēc tam kad viņu attaisnoja, prokuratūra rakstīja protestu, ka tas izdarīts nepamatoti. Lietu nosūtīja nākamai instancei. Šī instance lietu nosūtīja uz kasācijas instanci.
Cik ilgs periods bija vajadzīgs, lai iztiesātos par buljona paciņu?
Process sākās 2009. gadā un noslēdzās 2010. gada novembrī.
Bet ko darīt?
Redziet, šādu lietu ir daudz. Ja mēs tiesas noslogojam ar tādām lietām, tās nevar normāli strādāt, jo ir pārslogotas ar absurdiem sīkumiem.
Vai ir kādas alternatīvas, kā citādi ierobežot sīkās zādzības, nenoslogojot tiesu?
Iedomājieties, ka jūs šķērsojat ielu pie sarkanās gaismas. Un tad par šo pārkāpumu jūs nodod tiesai, kur tas tiek izskatīts virknē instanču. Nesaprotu, kāpēc nevar turpat pie kases sastādīt protokolu un uzlikt šim cilvēkam sodu, kas būtu, piemēram, 20 reižu lielāks nekā nozagtās lietas cena. Tagad ar visu šo tiesāšanos 19 santīmu vērtais buljona kubiņš valstij ir izmaksājis apmēram 10 000 latu.
Un sistēma to tā vienkārši pieļauj?
Protams. Un ar to es gribu teikt, ka ir jāpanāk, lai tiesas netiktu noslogotas ar šiem idiotiskajiem gājieniem. Man pašam bija lieta, kur kāds vīrietis veikalā nozaga 250 gramu šņabja pudeli. Viņš izgāja visas instances, un beigās viņu notiesāja ar nosacītu sodu. Viņam iedeva divu gadu nosacīto sodu un divu gadu pārbaudes termiņu. Šajā pārbaudes termiņā viņš vēlreiz veikalā nozaga tādu pašu šņabja pudeli un šprotu bundžu. Atkal viņa lietu nosūtīja uz tiesu. Viņš aizšmauca no valsts. Tika izsludināta starptautiskā meklēšana, vīrieti atrada Vācijā. Latvija nosūtīja pieprasījumu par viņa izdošanu. Vācija savukārt pieprasīja materiālus. Pēc to saņemšanas Vācija atteicās vīrieti izdot, jo pēc vietējiem likumiem tur šāda zādzība nav noziegums.
Un cik naudas tas prasīja?
Tas viss prasīja lielus resursus, jo tika iesaistīts daudz cilvēku. Sākot ar to, ka šis vīrietis bija jāievieto sistēmās, bija jāapkopo visa informācija. Bet kur ir tā būtība? Jēga kāda?
Problēma ir sena. Vai jums ir versijas, kāpēc tik grūti atrast risinājumu?
Tas jāprasa likumdevējiem. Es nesaprotu, kāpēc augsti situētiem cilvēkiem jānodarbojas, atvainojiet, ar tādiem mēsliem.
Bet kas ir cēlonis?
Izmeklēšanas iestādes slikti veic savu darbu. Un, lai kaut kādā veidā to nomaskētu, tās nosūta uz tiesu lielus kalnus ar makulatūru. Tas nozīmē, ka tiesa saņem krimināllietu 120 sējumos, kur katrā sējumā ir ap 400 lappušu. Es nepārspīlēju.
Kas tālāk?
Tiesnesis ir atbildīgs par cilvēka likteni. Viņš izlemj, vai cilvēks sēdēs cietumā savus 10 gadus vai var turpināt dzīvot un strādāt. Ja tiesnesis ir atbildīgs, tad viņam tas viss ir jāizlasa. Turklāt izmeklētāji iesniedz tādus sējumus, kas nav sistemātiski sakārtoti. Tur viss ir samests. Tiesnesis skata 40-50 tiesas sēžu, un, iesniedzot tādas kaudzes, tas viņa laiku neaiztaupa.
Kāpēc izmeklētāji tā rīkojas?
Nav izslēgts, ka tas tiek darīts speciāli, lai tiesnesis nevarētu orientēties, lai viņam vajadzētu klausīties prokurorā. Tomēr vislielāko lomu spēlē tas, ka izmeklēšanas kadri ir vāji, ir grūti nokomplektēt kvalificētus speciālistus. Varbūt tā alga ir par mazu. Iespējams, prokuratūras uzraudzība ir par vāju.
Šeit aktuāls kļūst arī izglītības jautājums.
Tā ir. Redziet, Juridiskajā fakultātē māca jurisprudenci kā tādu, izmeklēšanas metodes tur nemāca. Agrāk ar to nodarbojās Policijas akadēmijā, tagad tā ir likvidēta, jo nepietika naudas. Tā kā mums trūkst labu izmeklētāju, lietas tiesā nonāk jēlas.
Kā vēl sistēmai varētu palīdzēt ar likumu?
Mums nepārtraukti tiek veiktas izmaiņas kriminālprocesuālajā likumdošanā. Un šīs izmaiņas ne vienmēr ir pozitīvas. Piemēram, agrāk bija likums, ka tiesa slikti sagatavotu lietu varēja nosūtīt atpakaļ izmeklēšanā. Tagad to darīt nedrīkst - tiesnesim ir jāpieņem lēmums, vai nu notiesāt, vai attaisnot. Un, ja nav līdz galam pienācīgu pierādījumu, stājas spēkā krimināllikuma punkts, kas noteic, ka jebkuras šaubas ir jātulko par labu apsūdzētajam. Ja tiesneši stingri pieturētos šim nosacījumam, būtu daudz vairāk, iespējams, nepamatoti attaisnotu lietu, nekā ir reāli. Tiesnesis ir spiests lāpīt izmeklētāju grēkus.
Sēdes bieži atliek iesaistīto slimības dēļ. Pagaidām nav kontroles pār to, lai advokāti slimību neizmantotu kā aizbildinājumu, neapmeklējot tiesas sēdes. Kā jūs vērtējat šo problēmu?
Es nesaprotu, kā tāda problēma var rasties, man tāda nav bijusi. Noliekot tiesas datumu, man vienmēr piezvana tiesnesis vai viņa palīgs, lai noskaidrotu, vai konkrētais datums man ir brīvs.