Ilgus gadus Andruškevičs sacensībās Viktoram Ščerbatiham precīzi pieteica nepieciešamos svarus, lai apspēlētu konkurentus. Vienīgais misēklis gadījās Pekinas 2008. gada olimpiādē. Savu prasmi noteikt audzēkņa gatavību Eduards kārtējo reizi lieliski apliecināja sacensībās Norvēģijā.
Kāpēc Eiropas čempionātā pēc Plēsnieka diviem neveiksmīgajiem mēģinājumiem raušanā pacelt 175 kilogramus smagu svaru stieni izlēmi pēdējo mēģinājumu pārsaukt uz 177 kilogramiem?
Es redzēju, ka viņš jau ir atsilis, muskuļi vairs nebija vajadzīgajā tonusā. Tā sacensībās mēdz gadīties, kad konkurenti vairākkārt pārsauc pieteiktos svarus. Pašam ir sajūta, ka tūlīt jau būs jāiet uz postamenta, bet pauze ievelkas. Artūram iesildīšanās zālē vajadzēja izdarīt pāris raušanas vingrinājumu, tāpēc arī pārsaucu mēģinājumu uz nākamo svaru, lai tam pietiktu laika. Viņš pacēla 150 un 160 kilogramu un pēc tam sacensību zālē arī 177 kilogramus. Es zināju, ka viņš var to izdarīt, jo treniņā raušanā bija pacēlis arī 180 kilogramu.
Tad patiešām žēl, ka neizdevās šo rezultātu sasniegt arī sacensībās.
Diemžēl raušanā Artūrs pazaudēja divus mēģinājumus, taču sacensībām viņš tik tiešām bija labi sagatavojies gan fiziski, gan arī tehniski. Treniņā viņš no statīva uzgrūda 230 kilogramu.
Artūrs pēc sacensībām atklāja, ka šī viņam būs laba mācība, domājot par Rio olimpiādi?
Jā, jo viņam pēdējā laikā raušanā viss izdevās gandrīz bez aizķeršanās. Sacensībās Polijā gāja gludi, un pasaules čempionātā Hjūstonā bija tikai viena kļūda. Arī es neesmu apmierināts ar piedzīvoto raušanā Eiropas čempionātā, bet grūšana bija laba - stabili pacēla 226 kilogramus, tomēr es domāju, ka viņš var celt vairāk.
Visi spēcīgākie startēja Eiropas čempionātā?
Nebija Krievijas sportista Dāvida Bedžanjana (2015. gada pasaules čempionāta sudraba medaļas ieguvējs - M. Z.). Viņš ir labāks grūšanā ar 230 un vairāk kilogramiem, bet raušanā rezultāts jau ir līdzīgs tam, ko uzrāda Artūrs.
Skatoties Rio virzienā, kuri būs nopietnākie konkurenti?
Spēcīgi ir divi Āzijas svarcēlāji. Vispirms jau Kazahstānas sportists Iļja Iļjins, kurš mērķēs uz trešo olimpisko zelta medaļu, jo divreiz ir uzvarējis svara kategorijā līdz 94 kilogramiem (2014. gada pasaules čempions, kurš decembrī ar paceltiem 246 kg sasniedza pasaules rekordu grūšanā un arī summā - 437 kg), un Uzbekistānas svarcēlājs Ruslans Nurudinovs, kurš nestartēja Hjūstonā, bet bija otrais 2014. gada pasaules čempionātā (432 (193+239) kg). Pārējie medaļu pretendenti īstenībā ir Artūra līmenī. Vienīgi būs jāskatās, kā olimpiādei sagatavosies Bedžanjans.
Cik kilogramu būs jāpaceļ, lai izcīnītu olimpisko medaļu?
Es rēķinu, ka raušanā vajadzēs pacelt vismaz 185 un grūšanā - vairāk nekā 230 kilogramu.
Pats kādreiz biji viens no labākajiem sava laika svarcēlājiem tehniskajā izpildījumā raušanas disciplīnā, tomēr Plēsniekam labāk padodas grūšana.
Tehniskajā ziņā Artūram arī viss ir kārtībā. Viņam ir nedaudz savādāks mugurkaula izliekums, un arī pleci neļauj visu izpildīt, kā vajadzētu, bet tik un tā viņš var raušanā pacelt krietni vairāk. Galvenais - jāpierod strādāt ar lielajiem svariem. 160 un 170 kilogramu viņš paceļ bez problēmām. Treniņos no speciāliem paaugstinājumiem viņš ir cēlis 190 kilogramu.
Plēsniekam nākotne ir pašreizējā svara kategorijā līdz 105 kilogramiem vai arī supersmagajā, kurā startēja Viktors Ščerbatihs?
Pagaidām izskatās, ka viņš uz ilgāku laiku varētu palikt šajā svara kategorijā un varbūt nekad arī nepāries uz kategoriju virs 105 kilogramiem. Bet visādi pavērsieni jau ir iespējami.
Turpinot par Rio izredzēm - ko mēs varam gaidīt no jaunās un talantīgās Rebekas Kohas? Eiropā viņa ieguva bronzu, tomēr olimpiādē konkurence būs daudz nopietnāka un medaļu iegūt laikam jau nav reāli?
Par medaļu viņa vēl nevarēs cīnīties, taču arī viņas potenciāls ir krietni lielāks. Desmitniekā un astoņniekā Rebeka var iekļūt. Varbūt pat arī sešniekā. Vēl mums ir laiks, lai uzlabotu rezultātu. No novembrī notikušā pasaules čempionāta Hjūstonā līdz nule kā notikušajam Eiropas čempionātam viņa summā ir pielikusi klāt sešus kilogramus (no 192 līdz 198 kilogramiem - M. Z.). Es rēķinu, ka, paceļot jau 200 kilogramu, vajadzētu būt labāko astoņniekā. Ja pieliek vēl pāris kilogramu, reāls jau ir sešnieks.
Mazajās svara kategorijās dominē Āzijas svarcēlājas?
Jā, no Ķīnas, Taizemes un Kazahstānas. Četras vai pat piecas vadošās sportistes ir ļoti spēcīgas, bet ar pārējām Rebeka var cīnīties. Viņa vēl ir ļoti jauna (maijā būs 18 gadu - M.Z.). Šajā vecumā iekļūt labāko desmitniekā olimpiādē - Latvijas svarcelšanai tas arī būtu labs sasniegums. Kohas olimpiāde būs pēc četriem gadiem.
Viktors Ščerbatihs savulaik par puišiem sacīja, ka augstvērtīgu rezultātu var sasniegt tikai tad, ja kāda meitene nenovirza domas citā virzienā. Rebekas kontekstā jāsaka, ka nākotnē draugs var atrunāt no trenēšanās svarcelšanā...
Es saprotu, par ko ir runa. Pagaidām es redzu, ka viņa pati apzinās, ko var sasniegt. Rebekai arī patīk, ko viņa dara.
Eiropas čempionātā iegūtā bronza būs stimuls turpināt trenēties vēl nopietnāk?
Pilnīgi noteikti. Viņa arī redz, ka ir atbalsts no Latvijas Olimpiskās komitejas un Latvijas Olimpiskās vienības, tāpat arī no Ventspils pašvaldības. Finansiālā situācija ir laba, un Rebeka jau strādā kā profesionāle.
Patlaban visa uzmanība ir pievērsta Plēsniekam un Kohai - vai ir vēl perspektīvi svarcēlāji, no kuriem tuvākajā nākotnē varam gaidīt labus rezultātus?
Ventspils Olimpiskajā centrā strādājam ne tikai ar diviem vadošajiem svarcēlājiem. Perspektīva ir 14 gadu veca meitene Daniela Ivanova, kura U-15 grupā var izcīnīt medaļu Eiropas čempionātā. Tad vēl ir Artjoms Griščenko un Armands Mežinskis. Ļoti labs ir Ritvars Suharevs, kurš jau ir divkārtējs Eiropas čempions un sudraba medaļas ieguvējs pasaules čempionātā savā U-17 vecuma grupā.
Cik kopumā grupā ir sportistu - vairāk par desmit?
Jā, jo esam uzaicinājuši jaunos talantus arī no citiem Latvijas reģioniem. Man palīdz Viktors Ščerbatihs un treneris Ulvis Bērzons.
Treneri no citām pilsētām labprāt savus audzēkņus atlaiž uz Ventspili?
Ir interese par mūsu grupu. Nule kā man zvanīja no Ludzas un vaicāja, kad būs nākamā treniņnometne. Drīzumā Latvijas svarcelšanā jau būs vērā ņemama konkurence.
Cik patlaban ir dalībnieku vienā svara kategorijā?
Turpina pastāvēt Latvijas Svarcelšanas klubu apvienība (LSKA), kas vēl pagājušajā gadā saņēma no valsts naudu, bet treniņnometnes nerīkoja. Tagad situācija laikam mainīsies.
Latvijā sacensības rīko LSKA?
Jā, bet, kā jau teicu, būs pārmaiņas. Mēs (Latvijas Svarcelšanas federācija - M. Z.) šogad nomaksājām dalības naudu gan Eiropas, gan Starptautiskajai Svarcelšanas federācijai. Ja mēs to nebūtu izdarījuši, mūsu sportisti nevarētu startēt sacensībās. Kad Latvijā būs vienota sacensību rīkošanas kārtība, tad arī būs katrā svara kategorijā pa astoņiem, desmit vai pat divpadsmit sportistiem.
Divvadība Latvijas svarcelšanā varētu beigties?
Es runāju ar Aldonu Vrubļevski (Latvijas Olimpiskās komitejas prezidents - M. Z.), un viņš arī atbalsta, ka organizācijai, kas nomaksā dalību starptautiskajām organizācijām, būtu jāvada svarcelšana Latvijā. Es esmu arī dzirdējis no kolēģiem, ka Aivars Ritenieks (LSKA valdes priekšsēdētājs - M. Z.) vairs negrib ar to visu nodarboties.
Savulaik esi teicis, ka tev daudz ir devis treneris Anatolijs Majasins. Tā metodika joprojām darbojas?
Daudzi vingrinājumi ir saglabājušies, bet kopumā izmaiņas ir notikušas diezgan ievērojamas. Treniņi ir kļuvuši intensīvāki - nevis kā kādreiz, kad strādāja uz apjomu. Tolaik visai izplatītas bija anaboliskās vielas. Tagad tā vairs nav, tāpēc lielāka loma ir tehniskajam izpildījumam. Kādreiz ar anabolisko vielu palīdzību trīs mēnešos varēja sagatavoties labam rezultātam. Tagad gatavošanās periods ir līdz pat pusgadam.
Ar piešautu aci vari pateikt, kurš sportists ir tīrs, bet kurš ir progresējis tik strauji, ka rodas pamatotas aizdomas par aizliegto vielu lietošanu. Vai ir valstis, kuru sportisti joprojām cenšas lietot rezultātu izaugsmi stimulējošus preparātus?
Ir jau, un jo īpaši no bijušās padomju sistēmas valstīm. Tādi gadījumi ir bijuši Baltkrievijā un Azerbaidžānā, arī Bulgārijā un Irānā. Viņi zina, kā īsā laika periodā var sasniegt labu rezultātu, tāpēc joprojām riskē.
Cik liela nozīme svarcelšanā ir gēnos ieliktajam spēkam, vai varbūt pat lielāka loma ir ātrumam un tehniskajam izpildījumam?
Viens piemērs. Igauņiem ir spēcīgs puisis Marts Seims, kurš šogad Eiropas čempionātā virs 105 kilogramiem ieguva bronzu. Tomēr viņš ne tuvu neizmanto visu savu potenciālu. Seims spēj pietupties ar 400 kilogramu svaru stieni. Es viņam teicu: Mart, ar šādiem rādītājiem tev grūšanā būtu jāpaceļ 260 kilogramu (pacēla 239 kg - M. Z.). Viņam nopietni ir jāpiestrādā pie tehnikas. Viņš ir braucis pie mums arī uz Ventspili. Turpmāk arī Martam palīdzēsim, jo viņš var celt daudz vairāk. Cits piemērs - mūsu Rebeka. Viņa savu potenciālu izmanto gandrīz par simt procentiem. Kohai, lai sasniegtu augstāku rezultātu, kājām vajag vairāk spēka. Rebeka pietupstas ar 120 kilogramu svaru stieni un uz krūtīm paceļ 110 kg. Grūšanā viņas rezultāts ir 108 kilogrami, kas ir tikai par diviem kilogramiem mazāk, nekā var pacelt uz krūtīm. Marts uz krūtīm var pacelt 300 kilogramus!
Kur problēma, kāpēc igaunim nav labāks rezultāts?
Ļoti liela nozīme svarcelšanā ir trenerim. Talantīgu cilvēku pasaulē ir ļoti daudz, bet pats svarīgākais - kā šo talantu attīstīt.