Uzreiz jāpasaka, ka savā 18. novembra runā arhibīskaps Jānis Vanags vispirms runā par ticību, nevis Dombrovski. Tomēr premjera salīdzinājums ar svēto ir acīmredzams pārspīlējums, kas izsauc neizpratni. Daudzi pilsoņi uzskata, ka tas nav pareizi, ja mācītājs no kanceles slavē vai peļ aktīvos politiķus. Vēl nepareizāk, ja to dara vecākais bīskaps un konfesijas vadītājs. Jo draudzēs ir cilvēki ar dažādiem politiskajiem uzskatiem, kas uz baznīcu nāk Dieva, nevis politikas meklējumos.
Tomēr vispirms ir jānoskaidro, vai Latvijas luterāņu vadītājs svētku runā tik tiešām premjeru salīdzina ar svēto un ko viņš ar to domā.
Kad sazvanu arhibīskapu Jāni Vanagu, viņa atbilde ir īsa: «Lasiet manu runu! Tā ir pieejama manā blogā. Labāk es nepateikšu.» Tiešā tekstā lasu. «Taču ne tikai šo starptautisko lauru dēļ mūsu premjers līdzinās 3. gs. diakonam, svētajam Labrencim.»
Tomēr tekstam ir konteksts. Arhibīskaps uzsver, ka svētā vārds latīniski skan Laurentios, kas ir «lauriem vainagotais». Un iepriekš Jānis Vanags runā par Valda Dombrovska skaļajiem starptautiskajiem lauriem piemin, ka Latvija tiek saukta par «Eiropas veiksmes stāstu».
Salīdzinot Valdi Dombrovski un Sv. Labrenci, arhibīskaps atgādina: «Kad imperatora Valeriāna kristiešu vajāšanu laikā Romas prefekts Labrencim pieprasīja atdot baznīcas dārgumus, tas augstā ierēdņa priekšā esot atvedis nabagus, slimus, aklus un kroplus, sakot - lūk, te būs - viņi ir mūsu dārgumi.»
Ko arhibīskaps pasaka? Man liekas, ka salīdzinājumā ar svēto arhibīskaps vienkārši uzrunā premjeru. Viņš atgādina, ka lielākais Romas dārgums ir cilvēki. Bet Roma - tas ir valsts simbols. Tātad arhibīskaps pasaka - atceries, Dombrovski, lielākais valsts dārgums ir cilvēki! Arī nabagie, slimie, aklie, un kroplie. Ne tikai dzīves veiksminieki. Ne tikai tie, kas baznīcās sēž pirmajās rindās. Arhibīskaps atgādina valsts sociālo funkciju, bet runā baznīcas valodā.
Ņemot vērā, ka baznīca ir atdalīta no valsts, arhibīskaps nevar no kanceles pamācīt premjeru. Viņš runā līdzībās, kā mācītājam pieņemts. Un būtībā viņš nevienu tieši neslavē, nemāca un arī nepeļ. Katrs šajā runā saskata savu - un tā tam ir jābūt mācītāja runā.
Šī runa nav Dombrovska reklāma. Diskusijas temats ir, vai politiķa vārda pieminēšana no kanceles vien nav pārāk liels gods jebkuram politiķim. Tomēr tā ir katras konfesijas iekšēja diskusija, kamēr šī pieminēšana nepārkāpj robežas, ko paredz konstitucionālais princips, ka baznīca ir atdalīta no valsts. Vienlaikus jebkuras ticības un konfesijas draudzei - gluži tāpat kā jebkurai nevalstiskajai organizācijai - ir tiesības aktīvi piedalīties visas sabiedrības dzīvē.