Dārgās kultūras celtnes
1997. gada rudenī Spānijas ziemeļu pilsētā Bilbao tika atklāta arhitektoniski iespaidīgā Gugenheima muzeja ēka, kas pievērsa lielu pasaules uzmanību līdz tam maz zināmajai pilsētai. Bilbao veiksmes stāsts raisīja skaudību citos valsts reģionos, kas arī nolēma piesaistīt pasaulslavenus arhitektus, lai pie sevis radītu ekstravagantas kultūras celtnes, kam vajadzētu piesaistīt tūristu tūkstošus. Piemēram, Galisijas apgabala galvaspilsētas Santjago de Kompostelas pievārtē 2002. gadā sāka celt Galisijas kultūras pilsētu - milzīgu ēku kompleksu ar liektām jumta līnijām un šķelta akmens apdari. Apjomīgās būves nodošanas datums ir daudzkārt pārcelts, bet izmaksas šajos gados ir četrkāršojušās.
Savukārt 1998. gadā atklātais Valensijas Kultūras un zinātnes centrs, ko arī var uzskatīt par ievērojamu arhitektūras objektu, spēj piesaistīt tūristus, tomēr ne tik daudz, lai sevi atpelnītu. Centra vadība apgalvo, ka tā budžetā ir 600 miljonus eiro (420 miljoni latu) liels deficīts. Vietējie mediji gan lēš, ka patiesībā tie varētu būt 1,3 miljardi eiro (910 miljoni latu), raksta BBC.
Vēl plānāk klājas netālu no Madrides esošajai Alkorkonas pilsētai, kur pirms trijiem gadiem ar pompu tika atklāts kultūras un mākslas centrs, ko veido deviņas ēkas trijos līmeņos un kurā atradās vieta arī cirkam. Tā būvniecības izmaksas sasniedza 170 miljonus eiro (119 miljoni latu), bet kompleksa uzturēšana ir nepanesama nasta pilsētas budžetam. «Tas ir apēdis visus pilsētas resursus,» stāsta pirms gada ievēlētais Alkorkonas mērs Davids Peress Garsija, kurš apgalvo, ka gigantiskā projekta dēļ 180 tūkstošu iedzīvotāju lielā pilsēta ir iedzīvojusies 612 miljonu eiro (428 miljoni latu) lielos parādos.
Pamestā lidosta
Pēdējos gados tapušās iespaidīgās kultūras celtnes gan ir uzskatāmas par valsts ekonomikai problēmas radījušā celtniecības buma ziediņiem, jo pašlaik Spānijā daudzviet redzami spoku rajoni, kurus veido tūkstošiem daudzdzīvokļu namu, - tajos vajadzēja dzīvot jaunajām spāņu ģimenēm ar bērniem, bet tagad tie stāv tukši. Viens šāds spoku rajons atrodas Madrides priekšpilsētā Sesenjā. Jauno māju rajons, ko iesauca par Madrides Manhetenu, tika celts 30 tūkstošiem cilvēku. Tomēr līdz Spānijas nekustamā īpašuma tirgus krišanai 2008. gadā pabeidza tikai 5000 no paredzētajām 13 000 mājām. Arī no uzceltajām apdzīvotas ir tikai dažas.
Lielākās galvassāpes Spānijas reģioniem rada milzīgie infrastruktūras projekti, kuru realizētāji nebija izplānojuši, kā tie attīstīsies pēc uzcelšanas. Piemēram, pagājušā gada martā Kasteljonas provincē atklāja lidostu, kuras celtniecība izmaksāja 150 miljonus eiro (105 miljoni latu), tomēr līdz pat šīgada jūlijam tajā nebija nolaidusies un no tās nebija pacēlusies neviena komerclidmašīna.
Tomēr par visas Spānijas nepārdomātās celtniecības simbolu ir uzskatāma Sjudadrealas lidosta Kastīlijas - Lamančas apgabalā. Vairāk nekā miljardu eiro (700 miljoni latu) izmaksājusī lidosta, kurā atrodas viens no Eiropā garākajiem skrejceļiem, tika slēgta šogad aprīlī tikai pēc trīs gadu ilgas darbības, kuras laikā tā nespēja piesaistīt cerētos 10 miljonus pasažieru gadā. Patiesībā tā nespēja piesaistīt pat dažus miljonus lidotgribētāju, tādēļ pāris tur strādājošās aviokompānijas nolēma pamest lidostu.
Sjudadrealas lidosta bija privāts projekts, bet, lai to realizētu, vajadzēja politisku atbalstu, kas arī tika saņemts, jo reģionālās krājbankas, kas piešķīra līdzekļus lidostas celtniecībai, valdē atradās tobrīd Kastīlijā - Lamančā valdošās sociālistu partijas politiķi. Bet pēc lidostas bankrota veiktajā izmeklēšanā tika secināts, ka īpašniekiem bija pietiekami daudz līdzekļu, lai uzceltu apjomīgo projektu, bet viņi vispār nebija domājuši par to, kā lidostai strādāt, lai tās darbība būtu rentabla.