Munks ir ļoti emocionāls, paklausīgs un labi audzināts suns ar stiegru augumu. Ja aktrises mīļdzīvnieks prastu runāt, pats noteikti pastāstītu, ka viņa pirmie audzinātāji un tuvākie draugi ir Dailes teātra aktieri. Tas atstājis acīm redzamas sekas - Munks ir ļoti artistisks un vajadzīgajā brīdī prot notēlot gan apvainošanos, gan azartiski paust savu prieku visaugstākajā pakāpē.
Peldas Gardas ezerā
Dodamies uz Dārtas un Munka iemīļoto kafejnīcu Mute Tērbatas ielā. Ieraugot Munku, apkalpojošo meiteņu sejas atplaukst smaidā, suns priecīgi sveicinās ar savām paziņām. Munka priekšā uz grīdas tiek nolikts trauks ar ūdeni. Pēc neliela brīža kurchārs lēnām lēnītiņām uzrāpjas uz dīvāniņa, pieglaužas Dārtas sānam un sastingst svētlaimīgā mierā, ļaujot aktrisei stāstīt par savu draudzību ar skaisto vācu īsspalvaino putnu suni.
Dārtas dienas režīms ir ļoti saspringts un nenormēts. Kā viņa izšķīrās iegādāties tik enerģisku un augumā palielu medību suni? Aktrise raiti stāsta: «Es gribu būt paraugs cilvēkiem, kuri dzīvo pilsētas dzīvoklī un šaubās par to, vai var atļauties ņemt suni, vai viņš nemocīsies dzīvokļa četrās sienās. Lūk, jums atbilde - es viena pati dzīvoju Purvciemā pie Biķernieku meža. Katru rītu ar Munku izskrienos pa Biķernieku meža trasi, mēs arī bieži braucam uz laukiem un uz jūru. Šogad atvaļinājuma laikā paņēmu mašīnu, un kopā ar Munku aizbraucām uz Itāliju, kur viņš peldējās Gardas ezerā! Mani draugi smietos, ja kāds viņiem apgalvotu, ka Munks dzīvoklī mokās. Viņš dzīvo daudz labāk nekā sugas brāļi, kuri pieķēdēti pie suņu būdām vai dienas vada šauros voljēros un kuriem nav nekāda kontakta ar savu saimnieku.»
Pārdomāts lēmums
Dārta ir sportiska, enerģiska, runātīga. Kurchārs nebija pēkšņa acumirkļa ideja: «Man jau sen patīk šie suņi. Es nopietni izlasīju visu pieejamo informāciju par šķirni. Tad braucu pie cilvēkiem, kuriem bija kurchāri, un mums ritēja garas pārrunas. Visu cieņu audzētājiem, viņi ļoti rūpīgi izvērtē potenciālos saimniekus. Vairākas reizes devos garās pastaigās ar pieaugušajiem suņiem, jo mazi kunkulīši patīk visiem, bet vai tikšu galā ar pieaugušu spēcīgu suni? Esmu dzirdējusi, ka cilvēki, neapdomīgi izvēloties iepatikušos šķirni, suņus pa dienu spundē vannas istabā, lai tie neko nesagrauž vai neizdemolē māju. Taču tā ir dzīvnieka tiesību pārkāpšana. Suns nekad nav vainīgs nedarbos, jo viņš izaudzināts atbilstoši saimnieka saprašanas vai nesaprašanas līmenim vai vispār nav audzināts.»
Dārta neslēpj, ka aizņemtības dēļ mazo kucēntiņu Munku audzināja arī darbavietā - Dailes teātrī. Viņa pateicīga teātra vadībai, kas atļāva pirmos mēnešus aktrises četrkājaino puiku ņemt līdzi uz darbu: «Toreiz iestudējām izrādi Prezentācija (pirmizrāde notika 2013. gada novembrī), dienas pagāja, neizejot no teātra. Kā lai kucēnu atstāj tik ilgu laiku vienu mājās? Munks var lepoties, ka uzaudzis Dailes teātrī starp aktieriem. Gints Grāvelis, Intars Rešetins un Gints Andžāns ir viņa labākie draugi. Artūrs Dīcis uzdāvināja Munkam bumbu, bet tā tika ātri sagrauzta. Grimētavā uzturēdamies, Munks vismaz četras reizes pa translāciju noklausījies arī piecas stundas garo izrādi Vējiem līdzi.»
Laiks rit neatturami strauji. Teātris vairs nav tā vieta, kur jau pieaugušam sunim dzīvoties. Tagad viņš pacietīgi gaida Dārtu pārnākam mājās, nekad neko negrauž un neplēš. Un kā lai viņam nestos prāts uz muļķībām, ja no rīta iztērējis enerģiju, izskrienoties pa mežu, pusdienlaikā starp mēģinājumiem un izrādēm Dārta arī gandrīz vienmēr ierodas mājās, vakarā abi atkal skrien vai pastaigājas.
Kad visi striķi trūkst
Taču, ja Dārta ir tik aizņemta, ka līdz mājai netiek, tā sacīt - kad visi striķi trūkst, sunim ir krustvecāki - Dārtas draudzene žurnāliste Inga Spriņģe un dīdžejs un žurnālists Kārlis Dagilis. Munks viņus ļoti iemīļojis. Ingai un Kārlim droši var uzticēt kurchāru. Aktrise gan saka, sievietei Munku grūti noturēt, viņš ir ļoti stiprs.
Savukārt, ja no Rīgas jāaizbrauc uz pāris dienām, Munks tiek nogādāts pie profesionālas kinoloģes Esteres Pārdaugavā, kur tāds kā suņu hotelītis. Dārta spriež: «Munks spēj pielāgoties jebkurai situācijai, viņš ir socializēts, vienmēr zina, kā uzvesties. Tas mans nopelns, jo mēs daudz laika pavadām kopā, ņemu viņu līdzi uz savu teātri, uz kafejnīcām un dažādām tikšanās reizēm ar draugiem, braucam pie maniem vecākiem uz Jēkabpili. Viņi ir ļoti pieķērušies Munkam, saka - mūsu spalvainais mazbērns.»
Vienmēr uzvarētājs
Šoruden Dārta bija dzīvnieku patversmes Labās mājas orientēšanās sacensību ar suņiem Robins mežā patronese. Aktrisei tas nebija vienīgi kārtējais pasākums, viņa ir pārliecināta dzīvnieku aizstāve: «Ja mans vārds nes kaut mazāko labumu, es nekad neatsakos no piedalīšanās. Jau teicu - man nedaudz derdzas viedoklis, ka suni mājā nedrīkstot turēt, jo dzīvnieks četrās sienās mokoties. Muļķības! Sunim un jebkuram dzīvniekam vajag sajūtu, ka viņam ir savi cilvēki un sava māja, viņam vajadzīga individuāla attieksme, pastaigas, mīļošanās. Tie, kuri paņem suni no patversmes, ir laimīgi, jo mājās ienācis uzticīgs kompanjons, kuram galvenais ir - būt kopā ar savu cilvēku!» Dārta ir atklāta: «Daudziem cilvēkiem tas var arī nepatikt, tomēr es saku - suns bieži vien ir labāks par cilvēku.»
Dārtas draugs vienīgais latviešu ātrslidotājs Haralds Silovs gada lielāko daļu dzīvo ārzemēs. Haralds un Munks ir labi draugi. Sportists zina, ka Munks ir Dārtas mūža mīlestība, kompanjons, sabiedrotais. Dārtas un Munka attiecības Haralds raksturojis ar humoru - ja Munks būtu cilvēks, Dārta jau sen ar viņu būtu apprecējusies.
Haraldam ar Munku ir dziļa saskaņa un pilnīgi cita līmeņa saskarsme - kad Haralds uzturas Rīgā, un visbiežāk tas ir vasarā, viņš labprāt uzvelk skrituļslidas un ar suni skrien, mačojas Biķernieku trasē. Munks vienmēr alkst uzvarēt, viņš drīzāk nomirs nekā paliks otrais. Haralds to zina, un, redzot, ka sunim mēle jau līdz zemei, izliekas, ka ir palicis zaudētājos.
Tikšanās beigās Dārta atklāj divas izlolotas idejas: «Kādreiz gribētu izveidot suņu bērnudārzu Rīgā. Darbos aizņemtie cilvēki atstātu kucēnus kinologa uzraudzībā savu sugas biedru pulciņā - komunikācija, savstarpējas rotaļas, socializēšanās, bet saimniekiem, kamēr viņi savos darbos, - liels sirdsmiers.»
Otra ideja esot tālākai nākotnei: «Kad būšu jau gados un man teātrī vairs nebūs lomu, es no patversmēm paņemšu vecos sunīšus. Man būs tāds kā veco suņu pansionāts, kur viņi laimīgi dzīvotu mūža nogali.»