Kad viņi bija uzbraukuši uz skrejceļa un jau tuvojās tornim, divas pirmās mašīnas veiksmīgi tika garām apšaudei, taču BMP aizdegās. Tas bija tiešs slēpnī esoša granātmetēja trāpījums degvielas tvertnē. Acīmredzot gaidījuši. Izlūks Ždans, garām skrienot, atrāva aizmugures lūku, taču neviens no behas ārā neizkļuva. Mašīna jau dega kā lāpa. Pārējie joņoja tālāk. Viņi piebrauca tornim no ziemeļu puses, lai samazinātu apšaudes sektoru. Aizstāvji jau sēdēja un gulēja turpat lejā starp sagruvušo stāvu gruvešiem. Gan mirušie, gan dzīvie. Dzīvie, kas vēl jaudāja, atšaudījās uz labu laimi, uz dullo. Mirušie pacietīgi gaidīja. Ievainoto bija kādi astoņi. Seši spēja noturēties kājās. Komandiera pienākumus uzņēmās vecākais seržants ar kaujas segvārdu Nalims. Minūtes piecas viņi cēla mašīnās ievainotos, kamēr pārējie, tie, kas vēl turējās kājās, turpināja kauju. Tad iekrāva motoligā septiņus maisus ar līķiem. Drēgnā rīta pustumsā šāvienu pavadījumā visi salīda mašīnās, kā nu varēja. Trīssimtnieku bija nācis klāt. Divsimto gan, šķiet, vairojies nebija. Beterā pie Lāča iekāpa leģendārais koriģētājs ložmetējnieks Feličita, kurš torni nebija pametis kopš oktobra, bet ne skrambiņas, un vēl pieci, arī sveiki un veseli.
Te pēkšņi radās neparedzēta aizķeršanās. Motoligā pietrūka vietas, lai kā mēģinātu saspiesties.
- Pietiek, divsimtos atstājam! - nokliedza Nalims.
- Brauks visi! - atrēca Lācis. - Tā ka kustieties! Sieniet divsimto maisus uz bruņām, pie restēm! Skriešus!
Kad vīri lamādamies un atšaudīdamies līķus bija pārmetuši uz restēm, mašīnas turpināja ceļu. Nokļūstot uz ugunsdzēsēju stacijas piebrauktuves, izrādījās, ka izlūki kļūdījušies. No stacijas viņus pamatīgi saķemmēja DŠK un, kā likās, arī Utjos. Un vēl kādas granātas no RPG. Garām - šajā reizē.
Lācis nolēma neielaisties pašnāvnieciskā cīņā, tā vietā pilnā ātrumā apejot staciju pa uzbērumu. Vasja apšaudes dēļ uzbraucienā par daudz ielika ātrumā, un beteru sanesa, mašīna apmetās uz muguras - nu tā izskatījās pēc milzīgas bleķa vaboles un grieza tukšgaitā riteņus, kā tirinādama bezpalīdzīgas kājeles. Motoliga tikām neapstādamās devās tālāk. Visriņķī bija pamatīgs jūklis. Betera restēm piesaitētie līķi palēnām pārvērtās plakanā masā. Lācis atvēra lūku un ieraudzīja, ka no ugunsdzēsēju stacijas uz viņu pusi traucas uguntiņa. Betera vadītājs iekšpusē nebija izslēdzis gaismu, un atvērtā lūka viņus tumsā nodeva. Uzliesmojums, trieciens. Lācis ar rokām aizsedza seju, tad atvēra acis un ieraudzīja, ka deg. Viņš centās apdzēst liesmas. Izmetās no lūkas, ar seju tieši nule apsnigušajā zemē. Sniegs nočūkstēja. Lācis nejuta sāpes sejā. Apsitis liesmas, viņš pastiepās atpakaļ pie lūkas, lai izvilktu automātu, un ieraudzīja, ka vadītājs sarāvies kamoliņā. Parāva viņu aiz pleca - galva kā gumijas bumba pasitās uz sānu. Sejas puisim vairs nebija, vien asiņaina putra.
- Piedod, Vasja. Nepaveicās šoreiz. - Tas bija viss, ko kombats paguva nočukstēt. Viņa galvā viss burtiski uzsprāga. Dzirksteles gar acīm. Tad tumsa. Viņš zaudēja samaņu.
(Turpinājums 21. 10.)