Brigādē un arī visā frontē joprojām atminējās, kā oktobrī Lācis piecu minūšu laikā bija veicis reti veiksmīgu pretalkohola kampaņu savā bataljonā, kurš kopš tā laika atturības ziņā bija formējums numur viens visā armijā.
Tas notika tā.
Pēc nedēļu ilgušām kaujām priekšējā līnijā Piskos nokausēto un savainoto Lāča bataljonu nosūtīja uz operatīvo aizmuguri, pussagrauto Vodjani, atpūsties.
Lācim naktsmājām tika Ukrainas drošības dienesta ģenerāļa «muiža», tas pirms mēneša bija miris no pēkšņas sirdstriekas, kad tikko bija sākusies Vodjanes apšaude.
Milzīgajā mājā atradās vai vesela kažoku noliktava, ko kāds jau gan bija paguvis izlaupīt, kamīns, sauna, piecas guļamistabas un biljarda galds futbola laukuma lielumā.
Apguļas Lācis uz šī galda un nespēj vien noticēt savai komfortablajai veiksmei un necerēti un negaidīti pār viņu nolijušajai greznībai. Guļ un lūkojas gigantiskajā kristāla lustrā pie griestiem... Te pēkšņi kristāla grabuļi kaut kā savādi iezvanās. Un it kā pat ne tie grabuļi, ne kristāls un ne mājā, bet kaut kur netālu. Tāda pazīstama stikla šķinda.
Izmetas Lācis pa durvīm un redz: mājas priekšā, kur iebraucamais ceļš jau uz visiem laikiem pārvērsts par strupceļu, no komandiera, tātad viņa, džipa krauj ārā nez no kurienes atvestas kastes ar alu un šņabi. Ja atpūsties - tad atpūsties! Pagalmā slejas jau vesela kastu piramīda. Tik zacenes trūkst.
Lācis ielēca atpakaļ mājā, paķēra savu AKM un atkal izskrēja uz lieveņa.
- Gulties visiem! Kam es teicu, kropļi jo..anie! - Lācis ierēcās. Nu jau drīzāk kā tīģeris.
Kaujinieki, viņu bija trīs, atsprāga no mašīnas un likās uz mutes turpat dubļos. Ar tik niknu Lāci viņiem vēl nebija gadījies sastapties.
Lācis šāva pa pudeļbrestas cietoksni, kamēr beidzās patronas. Šāvienu troksnis bija licis šurp saskriet visam bataljonam, kas ilgpilni bija gaidījuši sūtņu atgriešanos.
- Kur dabūji, mērgli? - Lācis aiz apkakles parāva augšā vienu gulošo. - Nošaušu, draņķi! Kur dabūji?!
- Rusļika dzertuvē, - novaimanāja kaujinieks.
Lācis viņu kā lupatu lelli nometa atpakaļ dubļos. Ielēca savā džipā, ar apdullinošu motora kaukoņu un pamatīgu dubļu šalti, gluži kā bojevikā, apmeta mašīnu riņķī un aizlidoja uz ciema otru galu, kur atradās točka.
Rusļika dzertuve bija vienīgais atlikušais «supermārkets» Vodjanē un vēl jūdzi aiz tās. Ruslans, vai nu no Moldovas te iekūlies, vai čigāns, tirgoja vienīgi degvīnu un alu. Un vēl, protams, cigaretes un šādas tādas vītinātas uzkodas.
Reiz jau Lācis gana kulturāli tika brīdinājis uzņēmēju, ka šito asiņaino alkohola biznesu vajadzētu izbeigt, bet Ruslans, kā šķiet, mājienu nebija sapratis. Par spīti pussejas izmēra zilumam zem kreisās acs.
(Turpinājums 23. septembra numurā)