2015. gada 17. janvāris. Krasnokamenskas lidosta
- Stjopa, sūdi vagā. Mums ir divi smagie, - drūmi izmeta Serhijičs, smagnējs, ūsains meddienesta vecākais leitnants, gadus četrdesmit piecus vecs, pats vecākais no Lidostas aizstāvjiem. - Pārējie trīssimtie, pateicoties mūsu žēlsirdīgo pārtikas paciņu diētai, vēl dienas divas trīs izvilks, bet šitie, Asaris un Akrobāts, jāevakuē šodien, citādi, tā sacīt, Allāhu akbar.
Pie pēdējiem vārdiem veterāns pārkrustījās.
- Čekajemo na čajok, Serhijič. Kazaly, bude cilyh try sjohodņi,* - atbildēja Banders, pārlādēdams stečkinu.
Lidostā Serhijiču visi zināja kā Dakteri Aikāsāp un tā viņu arī uzrunāja. Ilgdzīvotājs Serhijičs - jau piecas vai sešas nenomainītas rotācijas - šejieniešiem bija kā svētais. Kiborgi viņu dievināja.
Kārtējā apšaude tikko kā bija beigusies. Putekļu un pulvera dūmu smārdu pat komandpunktā vai ar nazi varēja griezt.
Serhijičs izpurināja savu medicīnas mugursomu. Pirms nedēļas civilie brīvprātīgie bija saveduši zāles un visādus citus līdzekļus. Uz paklātās netīrās, kādreiz baltās lupatas, kas bija izraibināta bāli bēšīgiem joda un tumšiem, gandrīz melniem asiņu traipiem, izvēlās spīdīgs prezervatīvu iepakojums. Droši vien nejauši bija iejaucies vai arī kādam asprātim tas šķitis labs joks.
- Nu, mūs te dienu un nakti vālē arī bez šitādiem labumiem, - norūca Serhijičs un iestūķēja iepakojumu kabatā.
Uzmanīgi likdams kājas starp vaidošajiem ievainoto maisiem un klusējošajiem divsimtniekiem, uz Daktera Aikāsāp kaktu lavierēja gadus divdesmit vecs puisis ar vēl karstu automātu rokās un stingri aizdarītā ķiverē.
Viņš ir kontuzēts, gandrīz neko nedzird, tikai strauji mirkšķina asarojošās acis, it kā censtos ar garajām skropstām izmēzt laukā kādu nejauku kripuci. Runā viņš skaļi, žagodamies. No kreisās auss tievā strūkliņā plūst asinis.
Serhijičs tur cigareti, ierasti apslēptu dūrē, un gandrīz apdedzina roku, kamēr apskata puisi, kustinādams āmuriņu tam acu priekšā.
- Apsveicu, būsi dzīvotājs! - Serhijičs iebļāva karavīram ausī. - Šodien paguli! Un, ja nu kas, pozīciju kaujas sadursmē nav vēlams ķiveri taisīt ciet, jo vairāk - tik cieši aizžmiegt.
- K-k-k-kāpēc?
- Kad lode, īpaši jau septiņi sešdesmit divi, trāpa ķiverē, var pārlauzt tev kaklu, un tad tu, dēliņ, vairs pat nežagosies!
- Paldies, Dakteri Aikāsāp! - karavīrs nokliedza atbildi un tik laimīgs, it kā doks viņu būtu no smaga ievainojuma izglābis, devās pie galda dzert tēju un, ja paveiksies, pat karstu.
- Gaidām čaikas*, Serhijič. Teica, ka būšot veselas trīs šodien.
* kaija - krievu val., kaujas transports - milit. slengs
(Turpinājums 9. septembra numurā)