Apspriežot politisko lēmumu pieņemšanas mehānismu iekšējo loģiku (vai tās trūkumu), vairākumā gadījumu kā «priekšmetu» izvēlamies Latviju. Tas saprotami, tomēr šādai lokalizācijai ir arī savi trūkumi: aprakstu iekrāso politiskās simpātijas vai antipātijas, pastiprināta uzmanība personālijām, kas patiesībā ir otršķirīgs faktors, u. c. Tādēļ, lai ilustrētu politiķu domāšanas veida īpatnības, varbūt lietderīgāk izmantot citu valstu pieredzi, kas subjektīvismu mazinātu. Divi Lielbritānijā fiksēti piemēri.
Pirmais saistīts ar politiķiem, acīmredzot kā «šķirai» raksturīgo pārliecību, ka ar juridiski saistošiem regulējumiem aprakstāmas teju vai visas iespējamās situācijas dzīvē. Tātad skandāls: kāda beķereja Belfāstas pievārtē atteikusies izpildīt tortes cepšanas pasūtījumu, jo pasūtītājs vēlējies, lai torti rotā viendzimuma laulības atbalstošs sauklis. Rezultātā beķereja pārkāpusi kaut kādus normatīvos aktus, kas vērsti pret diskrimināciju utt. Publika šūmējas. Vieni aizstāv beķereju - kāpēc cilvēkam ir jādara kaut kas pretējs viņa uzskatiem? Otri, protams, beķerejai velta dažādus neglaimojošus izteikumus. Lai gan - konflikta tādā mērogā varbūt nemaz nebūtu, ja kaut kādi prātvēderi nebūtu pieņēmuši nevajadzīgu regulējumu. Kas notiktu, ja tāda nebūtu? Tortes pasūtītājs, visticamāk, pateiktu beķerim visu, ko viņš domā, aicinātu citus līdzīgi domājošos beķereju boikotēt, un uzņēmējs zaudētu x skaitu klientu, zaudētu naudu, bet tā nu būtu viņa paša izvēle. Un viss! Beķeris būtu saglabājis tiesības uz savu pārliecību (lai cik tā nepareiza kādam liekas) un vienlaicīgi būtu, tā teikt, sodīts ar sterliņu mārciņu. Pašregulācija.
Otrais piemērs saistīts ar nespēju saskatīt likumsakarības, plašāku kontekstu, rezultātā sapostot pat it kā labas ieceres. Tātad problēma: cilvēki virknē Lielbritānijas pilsētu pārceļas dzīvot priekšpilsētās, sabiedrisko transportu lieto nelabprāt, savukārt pamatīgā braukāšana pašu autiņos par labu ekoloģijai nu nekādi nenāk. Pareizi? Jā. Un kāds būtu politiķu ierosinājums? Lai elektorātam nebūtu tik tālu jābrauc un jāpiesārņo gaiss ar izpūtes gāzēm, jārada apstākļi, lai mājokļus pārceltu tuvāk pilsētai. Piemēram, atsakoties no t. s. zaļajām zonām. Tas ir - absolūti nopietni domāts piedāvājums saudzēt dabu, izcērtot kokus.
Piemēru mērķis nav gūt pierādījumu vājajam mierinājumam, ka politiķi kļūdās ne tikai Latvijā. Runa ir par to, ka kļūdas bieži rodas nevis apzinātas ļaunprātības, bet nepietiekami vispusīgas domāšanas (iespējams, arī izglītības trūkuma) dēļ. Savukārt tā, ja vien politiķis pats to vēlas, ir labojama lieta.