Dzīvojam brīvā pasaulē, varam darīt, ko gribam, ciktāl tas neierobežo citu cilvēku līdzīgas tiesības? Varam brīvi kāpt uz grābekļa, labi zinot, ka saņemsim ar tā kātu pa pieri, izsmiet citus, jo arī tiem taču ir tādas pašas tiesības attiecībā pret mums? Ja kāds no tā jūtas aizskarts, tā ir viņa problēma, bet, ja tā jūtamāk dod pretī, tad gan viņš ir vērtējams kā bezkauņa, kas no šīs zemes virsas noslaukāms bez liekas vārda runas? Jo mutisks aizskārums taču ir nekas un vispār esam taču gudrāki, pārāki, civilizētāki (ko apliecina arī jau pieminētā jebkā teikšanas brīvība)?
Nupat aizvadītajā nedēļā līdz mums nonāca ziņas, ka kāds vācu satīras žurnāls izlēmis pievērst sev uzmanību, uz vāka attēlojot Turcijas prezidenta augumu ar kājstarpē piemontētu desas luņķi un lielu uzrakstu «Erdogans ir stresā - pat viņa penis rīko apvērsumu». Labi zinot, ka «šauj pār strīpu», izdevēji neslēpj, ka rēķinās ar aizliedzošu reakciju no varas iestāžu puses, bet vienalga tā rīkojas, acīmredzot mārketinga apsvērumu dēļ, par ko liecina mudinājums lasītājiem ātrāk izpirkt tirāžu. Kuru gan uztrauc, kādas sekas var radīt tāds «mārketinga triks», cik lielu kaitējumu sabiedrībai var nodarīt šāda priekšstatu par vārda brīvību radikalizācija, nerakstītās robežas starp ironiju un klaju, pat vulgāru izsmiešanu ignorēšana?
Viena lieta, kad paši «uz savas ādas» izbaudām reakciju uz kāda aizskarošu rīcību, cita, ja ar savu «brīvību», nedomājot par sekām, izprovocējam darbības, no kurām cieš plašāka sabiedrība. Vācijas gadījumā šādi izgājieni visdrīzāk tikai vairo atbalstu Erdoganam šajā valstī dzīvojošo turku kopienā un attiecīgi kavē to integrāciju jaunajā mītnes zemē. Vēl vairāk - tas var vairot radikālismu attiecīgi noskaņotos cilvēkos un tā sekas var izpausties arī vardarbīgā veidā, ko savulaik diemžēl piedzīvoja vācu satīriķu kolēģi Francijā. Lieki jautāt, vai kāds no tā ir ieguvējs.
Var, protams, šādā brīdī sākt skaļi deklarēt par Eiropas svētajām vērtībām, kas jārespektē katram iebraucējam, taču, piedodiet, vai tad tā desas luņķa zīmēšana kājstarpē ir kāds apliecinājums, simbols mūsu dižajām un universālajām vērtībām? Manuprāt, vienīgi bezkaunībai.
Robežu aiz tā, ko drīkst, protams, nevar regulēt ar likumu palīdzību, kā dažkārt mēģināts. Tas ir kultūras jautājums. Tolerance jeb iecietība pret citādu uzskatu paudējiem, atšķirīga ceļa gājējiem, atzīstot, ka katram ir tiesības uz savu pārliecību, un tā nevis izsmejama, bet atspēkojama ar argumentiem, ja tādi ir, - tās ir vērtības, kas izvirzāmas priekšplānā, nevis prasta, provokatīva vulgaritāte.